Par Latvijas pierobežu bieži runā skaitļos – iedzīvotāju skaita samazināšanās, attālums līdz pakalpojumiem, darba iespējas un jauniešu aizbraukšana. Taču saruna ar Blontu cilvēkiem atklāj arī citu stāstu – par mazu ciemu, kurā joprojām ir daudz dzīves un kur cilvēki paši meklē veidus, kā to saglabāt un attīstīt. Blontos Ludzas novadā dzīvo nedaudz vairāk nekā 300
Par Latvijas pierobežu bieži runā skaitļos – iedzīvotāju skaita samazināšanās, attālums līdz pakalpojumiem, slēgtas skolas, sabiedriskā transporta pieejamība. Taču saruna ar Priežmales cilvēkiem atklāj arī citu stāstu – par cilvēkiem, kuri, neraugoties uz ikdienas izaicinājumiem, paši veido savu vidi, meklē iespējas un negaida, kad kāds cits visu izdarīs viņu vietā. Kastuļinas pagastā dzīvo gandrīz 600
Vien 700 metru no Krievijas robežas atrodas Goliševa – neliels ciems Ludzas novadā, kur dzīvo aptuveni 200 cilvēku. Vietējie saka, ka pie viņiem ir pavisam cita pasaule – klusa, mierīga un daudziem vēl neiepazīta. Tieši tāpēc viņi vēlas, lai arvien vairāk cilvēku atbrauc un paši iepazīst šo pierobežas vietu. “Kad pie mums atbrauc cilvēki, viņi
Dažas kopienas vieno kultūras nams, citas – skola vai baznīca. Stacijas Skaistas kopienu vienoja dzelzceļa stacijas perons. Tieši tur pirms dažiem gadiem, 18. novembrī, satikās cilvēki, kuri daudzus savus kaimiņus nebija redzējuši pat 20 un 30 gadus. Viņi iededza svecītes, dziedāja dziesmas un saprata, ka vēlas būt kopā biežāk. No šīs tikšanās aizsākās kopiena, kas
Pašos Latvijas ziemeļaustrumos, Alūksnes novadā, Pededzes upes krastā atrodas Jaunanna – neliels pagasts, kur kopiena nav tikai vārds, bet ikdienas realitāte. Šeit cilvēki cits citu pazīst, atbalsta un kopīgi veido vidi, kurā paši vēlas dzīvot. Tieši cilvēku uzņēmība, vēlme sadarboties un spēja pārvērst idejas darbos ir kļuvusi par Jaunannas lielāko vērtību. Pirms dažiem gadiem Jaunannā
Briežuciems ir neliels pierobežas ciems Balvu novadā, tikai sešu kilometru attālumā no Latvijas–Krievijas robežas. No malas tas var šķist kluss un neliels, taču saruna ar Briežuciema cilvēkiem atklāja pavisam citu stāstu – par vietu, kur kopienas spēku neveido iedzīvotāju skaits, bet cilvēku vēlme būt kopā, radīt un saglabāt savu ciemu dzīvu. Lai gan gadu gaitā
Līksna atrodas vien 25 kilometru attālumā no Daugavpils. Tā ir vieta, kur vienuviet satiekas skaista daba, Daugavas tuvums, sena vēsture un cilvēki, kuri savu pagastu sauc par labāko vietu dzīvei. Šobrīd Līksnas pagastā dzīvo aptuveni tūkstotis iedzīvotāju, un jau pirmajās sarunas minūtēs kļūst skaidrs – viņi patiešām lepojas ar savu vietu. Vietējie smej, ka līksniešus
Ir vietas, kuras atpazīst pēc ainavas. Ir vietas, kuras atceras cilvēku dēļ. Savukārt Pelēčus daudzi pazīst pēc vilkiem. Tie sastopami uz ciema vides objektiem, suvenīros un vietējos stāstos. Taču aiz vilka tēla slēpjas kas daudz būtiskāks – kopiena, kur cilvēki negaida, ka kāds cits atrisinās viņu problēmas, bet paši meklē risinājumus. Vietējie mīļi sevi sauc
Īrijas pieredze iedvesmo: kā kopienu iniciatīvas atdzīvina laukus Lai stiprinātu izpratni par viedo ciemu pieeju, kopienu iesaisti un ilgtspējīgu lauku attīstību, Zemgales plānošanas reģiona (ZPR) realizētā projekta “Inovatīvi un viedi politikas instrumenti Eiropas lauku attīstībai” (INSPIRE) pārstāvji maija vidū devās pieredzes apmaiņas vizītē uz Īriju, Ballyhoura reģionu. Vizītes mērķis bija iepazīt, kā vietējās kopienas, pašvaldības
Vien nepilnus trīs kilometrus no Latvijas–Krievijas robežas atrodas Upīte – neliels ciems ar aptuveni simt iedzīvotājiem. Taču skaitļi vien neizstāsta šīs vietas būtību. Upīte ir vieta, kur cilvēki, balstoties tradīcijās, rada jaunas vērtības, attīsta uzņēmējdarbību, uzņem viesus un veido dzīvi, ar kuru lepojas. Lai gan no malas viņus sauc par Upītiešiem, paši sevi viņi dēvē
