Par Latvijas pierobežu bieži runā skaitļos – iedzīvotāju skaita samazināšanās, attālums līdz pakalpojumiem, darba iespējas un jauniešu aizbraukšana. Taču saruna ar Blontu cilvēkiem atklāj arī citu stāstu – par mazu ciemu, kurā joprojām ir daudz dzīves un kur cilvēki paši meklē veidus, kā to saglabāt un attīstīt.
Blontos Ludzas novadā dzīvo nedaudz vairāk nekā 300 cilvēku. No Krievijas robežas ciemu šķir aptuveni desmit kilometri, līdz Ludzai ir ap astoņiem kilometriem. Uz šāda mēroga kopienu īpaši izceļas tas, cik daudz dažādu iespēju te joprojām ir. Blontos darbojas bērnudārzs, kurā ir ap 60 bērnu, kultūras nams, amatierteātris, folkloras kopa, deju kolektīvs, bibliotēka, veikals, viesu māja un vietējie uzņēmēji.
Taču Blontu stāsts nav tikai par to, kas šeit ir. Tas ir arī par cilvēkiem, kuri nevēlas samierināties ar to, ka mazā ciemā dzīves kļūst arvien mazāk.
Blontu pietura – maza, bet pamanāma vizītkarte
Viena no Blontu īpašajām zīmēm ir pavisam neparasta – autobusu pietura pie Kārsavas šosejas. Vietējie to paši izveidojuši un ar to lepojas, jo pietura kļuvusi par sava veida Blontu vizītkarti, kas ik pa laikam nonāk arī sociālo tīklu uzmanības lokā.
Tas ir mazs, bet ļoti raksturīgs piemērs tam, kā veidojas vietas identitāte. Ne vienmēr nepieciešams liels tūrisma objekts vai miljonu vērts projekts, lai par kādu vietu cilvēki sāktu runāt. Dažkārt pietiek ar kaut ko, ko paši iedzīvotāji radījuši un par ko viņiem ir patiess lepnums.
“Gribas aktivitātes kaut kādas organizēt vairāk”
Arī kopienas dzīvi vietējie vēlas kustināt arvien vairāk. Biedrība, kas savulaik jau īstenojusi vairākus projektus, atkal kļūst aktīvāka – tiek domāts par meistarklasēm, jauniem pasākumiem un iespējām cilvēkiem sanākt kopā.
“Gribas aktivitātes kaut kādas organizēt vairāk, lai būtu pasākumi vairāk ciemā.”
Šī vēlme nav tikai par pasākumu skaitu kalendārā. Mazā ciemā iespēja satikties, kopā kaut ko iemācīties vai vienkārši pabūt kopā ir būtiska arī kopienas savstarpējo saišu veidošanai.
Viena no iecerēm ir labiekārtot peldvietu, ko vietējie jau pamazām sakārtojuši pašu spēkiem. Projekts vairākkārt mēģināts īstenot ar līdzdalības budžeta palīdzību. Pirmajā reizē tas ieguva piekto vietu balsojumā, bet nākamajā reizē finansējumu neizdevās saņemt. Taču ideja nav atmesta – tiek meklētas citas iespējas, tostarp LEADER.
Šis stāsts labi parāda arī to, kā darbojas aktīva kopiena – neveiksme vienā konkursā nenozīmē, ka ideja jāatliek uz visiem laikiem. Ja viens finansējuma avots nav pieejams, tiek meklēts nākamais.
Palīdzība, kurai nevajag projektu
Ne visas kopienas dzīves lietas nonāk projektu pieteikumos. Blontos cilvēki palīdz cits citam pavisam ikdienišķās situācijās. Ja kādam vajag aizbraukt uz pilsētu, piezvana kaimiņam. Ja iespējams, aizved. Ja nepieciešama palīdzība, palīdz.
“Ja prasa, tad izpalīdzam kaimiņiem.”
Tā ir ļoti vienkārša, bet nozīmīga kopienas forma. Tai nevajag ne finansējumu, ne īpašu organizāciju. Vajag cilvēkus, kuri pazīst viens otru un ir gatavi iesaistīties.
Tieši šādas ikdienas attiecības arī rada drošības sajūtu – apziņu, ka, ja rodas problēma, nav jāpaliek vienam.
Dzīve pierobežā nav iemesls aizbraukt
Blonti atrodas tikai aptuveni desmit kilometrus no Krievijas robežas, tāpēc pierobežas jautājumi vietējiem nav sveši. Taču viņi savu dzīvi nevēlas veidot ap bailēm.
“Robežas tuvums nav pamats atstāt savas mājas un skriet uz Pierīgu, vai kaut kur vēl dzīvot.”
Protams, arī Blontos ir tie paši izaicinājumi, ar kuriem saskaras daudzas Latvijas lauku teritorijas – cilvēku kļūst mazāk, jaunieši dodas prom, un darba iespēju nav tik daudz kā lielākās pilsētās. Taču vienlaikus ir arī cilvēki, kuri atgriežas pēc dzīves citur, un ģimenes, kas izvēlas dzīvot laukos.
Tāpēc jautājums nav tikai par to, kā apturēt aizbraukšanu. Tikpat svarīgi ir radīt vidi, kurā cilvēkam ir iemesls atgriezties vai izvēlēties laukus kā savu dzīvesvietu.
“Mēs ar visu lepojamies”
Kad sarunā nonākam līdz jautājumam, ar ko Blonti paši lepojas, atbilde ir ļoti vienkārša:
“Mēs ar visu lepojamies.”
Šajā atbildē nav viena īpaša objekta vai viena liela sasnieguma. Lepnums ir par savu vietu kopumā – par kultūras dzīvi, cilvēkiem, uzņēmējiem, bērniem, tradīcijām un arī par to, ka, neraugoties uz visiem izaicinājumiem, Blonti joprojām ir vieta, kur notiek dzīve.
Vietējie cilvēki saglabā arī tradicionālās prasmes – nodarbojas ar rokdarbiem, izšūšanu, tamborēšanu un aušanu. Savukārt kultūras namā darbojas kolektīvi, kas nodrošina ne tikai iespēju pašiem radoši izpausties, bet arī regulāri saved kopā dažādas paaudzes.
Arī senākās tradīcijas joprojām turpinās. Blontos jau vairāk nekā desmit gadus notiek ielīgošana, bet kapusvētki ir viena no reizēm, kad šeit atgriežas cilvēki, kuru ģimenēm ar Blontiem ir senas saiknes.
Lai kaut kas paliktu arī pēc mums
Varbūt pats būtiskākais Blontu stāstā ir cilvēku vēlme ne tikai saglabāt to, kas jau ir, bet domāt par to, kas paliks nākotnē.
Vietējie labi apzinās, ka mazam ciemam nav viegli. Taču viņi nevēlas, lai Blonti kļūtu par kārtējo pazudušo punktu Latvijas kartē. Tāpēc tiek domāts par jauniem pasākumiem, uzņēmējdarbības iespējām, peldvietu, tradīciju saglabāšanu un veidiem, kā cilvēkiem biežāk satikties.
Kopienas nozīmi vietējie formulē ļoti precīzi – tā vajadzīga, lai saglabātu savas vietas potenciālu un identitāti.
“Lai saglabātu to vietas potenciālu, lai saglabātu identitāti savu, lai kaut kas paliktu arī pēc mums.”
Šajā teikumā ir arī visa Blontu stāsta būtība. Kopienas spēks nav tikai spējā uzrakstīt projektu vai sarīkot pasākumu. Tas ir lēmums uzņemties atbildību par savu vietu – pamanīt, kas tajā vajadzīgs, pašiem kaut ko izdarīt un nepadoties arī tad, ja pirmajā reizē neizdodas.
Blonti nav lieli. Taču viņiem ir cilvēki, kuri grib, lai šī vieta paliek dzīva.
Un varbūt tieši tāpēc Blontu stāsts nav par ciemu, kas pamazām pazūd. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri vēl aizvien meklē iemeslus, kāpēc palikt, atgriezties un veidot savu vietu arī nākotnē.
Stāsts tapis kopienu stāstu sērijas “Pierobeža dzīvo” ietvaros.
Iniciatīva tiek īstenota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par informācijas saturu atbild biedrība “Latvijas Lauku forums”.
