Ir vietas, kuras atpazīst pēc ainavas. Ir vietas, kuras atceras cilvēku dēļ. Savukārt Pelēčus daudzi pazīst pēc vilkiem. Tie sastopami uz ciema vides objektiem, suvenīros un vietējos stāstos. Taču aiz vilka tēla slēpjas kas daudz būtiskāks – kopiena, kur cilvēki negaida, ka kāds cits atrisinās viņu problēmas, bet paši meklē risinājumus.
Vietējie mīļi sevi sauc par pelēcīšiem, un, iepazīstot viņu stāstu, kļūst skaidrs – šis apzīmējums sevī slēpj uzņēmību, neatlaidību un lepnumu par savu vietu. Pelēcīši ir cilvēki, kuri ne tikai lepojas ar savu ciemu, bet arī dara visu, lai tas attīstītos un būtu vieta, kur cilvēki vēlas dzīvot.
Kopiena, kuru vieno kultūra
Pelēčos kultūra nav tikai koncerti vai svētki. Tā ir kopienas dzīves neatņemama daļa un spēks, kas saved kopā dažādu paaudžu cilvēkus.
Te darbojas folkloras kopa, sieviešu vokālais ansamblis un amatierteātris “Jezupa banda”, tiek svinēti pagasta svētki, bērnības un jaunības svētki, organizēti koncerti un dažādas kopienas aktivitātes. Vietējie atzīst, ka tieši kultūra ir tā, kas ļauj satikties, iepazīt vienam otru un stiprināt piederības sajūtu savai vietai.
“Mums kultūra vienmēr saved visus kopā.”
Šis teikums ļoti precīzi raksturo Pelēčus – kopienu, kur cilvēki prot būt kopā ne tikai svētkos, bet arī ikdienā.
Kad vajag, pelēcīši saliedējas
Sarunā vairākkārt izskanēja piemēri, kas raksturo Pelēču kopienas spēku.
Kad bija jāaizstāv vietējā skola, cilvēki vāca parakstus, rakstīja vēstules un darīja visu iespējamo, lai to saglabātu. Vietējie joprojām šo notikumu atceras kā vienu no spilgtākajiem apliecinājumiem tam, cik daudz iespējams paveikt, darbojoties kopā.
Ar tādu pašu aizrautību pelēcīši iesaistās arī projektu konkursos, ideju hakatonos un līdzdalības budžeta iniciatīvās. Ja nepieciešams atbalsts, tiek uzrunāti radi, draugi, kaimiņi un paziņas. Kāds raksta sociālajos tīklos, cits zvana draugiem, vēl kāds uzrunā cilvēkus klātienē. Intervijā vietējie ar smaidu atcerējās, ka savulaik devušies pat uz Daugavpili – uzrunājuši cilvēkus pie veikaliem un universitātē, lai iegūtu balsis savai kopienas iniciatīvai.
Pat tad, ja kādā konkursā neizdodas uzvarēt, viņi nepadodas. Pēc Latvijas Lauku foruma ideju hakatona kopiena pati saziedoja vairāk nekā 600 eiro, lai īstenotu ieceri par atstarotājiem ar vilka simbolu un QR kodiem, kuros var noklausīties vietējos stāstus latgaliski.
Tieši šī uzņēmība kļuvusi par Pelēču vizītkarti.
“Pelēči nepārspējami.”
Tas nav tikai kompliments. Tas ir stāsts par kopienu, kas prot saliedēties. Ja vajag balsis – tās tiek atrastas. Ja vajag atbalstu – tas tiek sameklēts. Ja vajag īstenot ideju – tiek meklēti risinājumi. Pelēcīši negaida, kad kāds cits izdarīs viņu vietā.
Vilks – vairāk nekā simbols
Pelēči ir pazīstami arī ar savu vilka stāstu. Vairāk nekā trīsdesmit vides objekti, leģendas, suvenīri un vietējie stāsti veido ciema īpašo identitāti, kas piesaista gan tūristus, gan ikvienu, kurš vēlas iepazīt Latgales pierobežu citādāk.
Vilks šeit simbolizē spēku, gudrību un spēju turēties kopā. Tas organiski kļuvis par Pelēču atpazīstamības zīmi un vienlaikus arī kopienas rakstura atspoguļojumu.
Taču vietējie uzsver – Pelēči nav tikai stāsts par vilkiem. Tā ir dzīva kopiena, kur ik dienu notiek mēģinājumi, tiek organizēti pasākumi, top jaunas idejas un cilvēki rūpējas cits par citu. Arī dzīvojot tik tuvu valsts robežai, viņi nevēlas, lai pierobežu raksturotu tikai ģeogrāfiskais novietojums vai drošības jautājumi. Svarīgākais ir tas, ka šeit joprojām ir cilvēki, kuri dzīvo, strādā un veido savu nākotni.
Dzīve pierobežā turpinās
Pēdējos gados pierobežas tēma bieži tiek saistīta ar drošību. Arī Pelēčos cilvēki izjūt ģeopolitisko notikumu ietekmi, tomēr viņi neļauj bailēm noteikt savu ikdienu.
Viņi turpina organizēt pasākumus, uzņemt viesus, rakstīt projektus un attīstīt savu ciemu.
“Mūsu droni nebiedē. Dzīvojam savu ikdienas dzīvi.”
Vienlaikus sarunā izskanēja arī ļoti būtiska atziņa – stipra pierobeža nav iespējama bez cilvēkiem. Lai laukos būtu dzīvība, nepieciešami ne tikai aktīvi iedzīvotāji, bet arī valsts atbalsts pakalpojumiem, izglītībai, uzņēmējdarbībai un kultūras dzīvei.
“Ja laukos nebūs cilvēku, paliks tukša zeme.”
Šī doma caurvija visu sarunu – pierobeža nav tikai robeža kartē. Tā ir vieta, kur dzīvo cilvēki, aug bērni, tiek svinēti svētki un veidota Latvijas nākotne.
Pelēču lielākais spēks
Klausoties pelēcīšu stāstos, kļūst skaidrs – Pelēču lielākais spēks nav vilka simbols vai skaistā daba.
Tas ir cilvēku spēks būt kopā.
Spēja saliedēties, palīdzēt viens otram, nepadoties pēc neveiksmēm un vienmēr meklēt iespējas attīstīt savu kopienu ir tas, kas Pelēčus padara īpašus.
Un tieši tāpēc teiciens “Pelēči nepārspējami” nav tikai labs sauklis. Tas ir kopienas raksturojums.
Pelēči ir spilgts piemērs tam, ka kopienas spēku nenosaka tās lielums. To nosaka cilvēki, kuri ir gatavi iesaistīties, sadarboties un ticēt savai vietai.
Stāsts tapis kopienu stāstu sērijas “Pierobeža dzīvo” ietvaros.
Iniciatīva tiek īstenota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par informācijas saturu atbild biedrība “Latvijas Lauku forums”.
