Vien nepilnus trīs kilometrus no Latvijas–Krievijas robežas atrodas Upīte – neliels ciems ar aptuveni simt iedzīvotājiem. Taču skaitļi vien neizstāsta šīs vietas būtību. Upīte ir vieta, kur cilvēki, balstoties tradīcijās, rada jaunas vērtības, attīsta uzņēmējdarbību, uzņem viesus un veido dzīvi, ar kuru lepojas.
Lai gan no malas viņus sauc par Upītiešiem, paši sevi viņi dēvē par Upickīm. Un viņu stāsts ir par spēju saglabāt savu identitāti, vienlaikus drosmīgi raugoties nākotnē.
Tradīcijas kā pamats attīstībai
Liela nozīme Upītes dzīvē ir kultūras mantojumam. Pateicoties Antonam Slišānam un viņa ieguldījumam folkloras, stāstu un tradīciju saglabāšanā, Upītes kultūrtelpa joprojām ir dzīva un attīstās.
Paši Upītieši savu kopienu raksturo kā cilvēku kopumu, kas no senču mantojuma rada kaut ko jaunu – kultūrā, tūrismā, uzņēmējdarbībā un ikdienas dzīvē. Šeit tradīcijas nav muzeja eksponāts, bet dzīvs pamats, uz kura tiek būvēta nākotne.
Mazs ciems ar lielām idejām
Upītē tradīcijas nav tikai pagātnes stāsts. Viena ģimene audzē ķiplokus un viesiem piedāvā iepazīt vietējās garšas. Citi izveidojuši bišu namiņu, kur iespējams izzināt biškopības tradīcijas un atpūsties dabas tuvumā. Pie pašas robežas darbojas audēja, kas tradicionālo aušanu apvieno ar mūsdienīgu pieeju, savukārt koka meistars rada lielformāta spēles, iedvesmojoties no tradicionālajām rotaļām.
Ņemot vērā, ka ciemā dzīvo vien ap simts cilvēku, šī daudzveidība pārsteidz. Upītē kultūra, tūrisms, amatniecība un uzņēmība savijas vienotā stāstā par vietu, kur cilvēki negaida iespējas, bet rada tās paši.
Kopiena, kas iegādājās savu skolu
Īpašs stāsts ir arī par pašas kopienas uzņēmību. Kad tika izsolīta bijusī skola kopā ar tai piegulošo teritoriju, vietējie nolēma rīkoties. Biedrība iegādājās ēku, lai saglabātu kopienai svarīgu vietu un nepieļautu, ka tā zaudē savu sabiedrisko nozīmi.
Šodien ēkā darbojas izlaušanās istaba, profesionāla skaņu ierakstu studija, tautastērpu darbnīca un citas iniciatīvas, kas palīdz gan uzturēt ēku, gan radīt jaunas iespējas vietējiem iedzīvotājiem.
Dzīve pie robežas turpinās
Dzīvojot tik tuvu robežai, drošības jautājumi nav sveši. Upītieši atceras satraukumu, ko radīja pirmie paziņojumi par dronu incidentiem, taču uzsver – ikdienas dzīve nav apstājusies. Cilvēki turpina strādāt, audzināt bērnus, organizēt pasākumus un plānot nākotni.
To apliecina arī kopienas demogrāfija. Upītes iedzīvotāji ar gandarījumu stāsta, ka ciemā joprojām ir daudz bērnu un jaunu ģimeņu. Gandrīz visās jaunajās ģimenēs aug trīs vai vairāk bērni, un kopienā joprojām dzimst bērni, tiek svinētas kāzas un veidojas jauni dzīves stāsti.
Lai bērniem būtu iespējas
“Ja mēs atgriežamies, tad mūsu bērni nedrīkst būt zaudētāji iespēju ziņā.”
Īpaši spilgti sarunā izskanēja stāsts par ģimeni, kas pēc vienpadsmit gadiem Rīgā nolēma atgriezties Upītē. Šī doma kļuvusi par vienu no kopienas virzītājspēkiem.
Upītieši organizē pasākumus, aicina profesionālus māksliniekus, sadarbojas ar teātriem un rada iespējas, kuras bieži vien pieejamas tikai lielākās pilsētās. Vietējie atzīst, ka viņu bērni šeit daudzējādā ziņā ieguvuši pat vairāk iespēju nekā dzīvojot galvaspilsētā – ne tikai piedalīties dažādās aktivitātēs, bet arī būt daļai no ciešas un atbalstošas kopienas.
“Upītē dzēve jauka”
“Upītē dzēve jauka.”
Klausoties Upītiešu stāstos, kļūst skaidrs, ka tas nav tikai skaists sauklis. Tā ir pārliecība, ka arī Latvijas tālākajā pierobežā var veidot vietu, kur cilvēki vēlas dzīvot, audzināt bērnus un īstenot savas idejas.
Upīte ir stāsts par kopienu, kas sargā savu kultūras mantojumu, vienlaikus drosmīgi raugoties nākotnē. Tā apliecina, ka arī nelielā pierobežas ciemā iespējams radīt vidi, kurā cilvēki vēlas palikt, atgriezties un veidot nākotni.
Stāsts tapis kopienu stāstu sērijas “Pierobeža dzīvo” ietvaros.
Iniciatīva tiek īstenota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par informācijas saturu atbild biedrība “Latvijas Lauku forums”.
