Par Latvijas pierobežu bieži runā skaitļos – iedzīvotāju skaita samazināšanās, attālums līdz pakalpojumiem, slēgtas skolas, sabiedriskā transporta pieejamība. Taču saruna ar Priežmales cilvēkiem atklāj arī citu stāstu – par cilvēkiem, kuri, neraugoties uz ikdienas izaicinājumiem, paši veido savu vidi, meklē iespējas un negaida, kad kāds cits visu izdarīs viņu vietā.

Kastuļinas pagastā dzīvo gandrīz 600 cilvēku, pašā Priežmalē – ap 200. Līdz Dagdai ir aptuveni 25 kilometri, Aglonai – 15, bet līdz Krāslavai – ap 50 kilometru. Pasta nodaļas Priežmalē nav, skola pirms diviem gadiem tika slēgta, un bērnu ar katru gadu kļūst mazāk.

Taču, vaicājot, kas Priežmalē ir īpašs, vietējie nesāk ar to, kā trūkst. Viņi sāk ar cilvēkiem.

“Vieglāk uzskaitīt, kas pie mums nav.”

Un aiz šī teikuma seko garš saraksts ar to, kas Priežmalē tomēr ir – aktīvi cilvēki, viesu mājas, uzņēmēji, zemnieki, pasākumi, kopienas resursu centrs un vēlme pašiem veidot savu vietu.

Kopiena sākas brīdī, kad cilvēki paši sāk darīt

Priežmales cilvēku darbošanās nav sākusies vakar. Vietējie jau ilgstoši piedalās dažādos konkursos, projektos un iniciatīvās, kas ļauj sakārtot vidi, organizēt pasākumus un radīt jaunas iespējas.

Īpašu impulsu deva programma “Darbīgās kopienas”, kas Priežmales cilvēkiem palīdzēja ne tikai īstenot konkrētas aktivitātes, bet arī pašiem noformulēt, ko īsti nozīmē kopiena un kādu vietu viņi vēlas veidot.

Tika īstenotas dažādas iniciatīvas – par latgaliešu valodu un tradīcijām, rīkotas talkas, sporta aktivitātes un sadraudzības pasākumi ar citām kopienām.

“Un tad mēs tā ļoti aktīvi iesaistījāmies un parādījām to, ka mēs varam un spējam.”

Vēl svarīgāk – pamazām iesaistījušies arī cilvēki, kuri sākumā tikai skatījās no malas. Vietējie uzsver, ka kopienas idejas nevar izdomāt un īstenot viens cilvēks. Tās ir jāapspriež, jāizvērtē un jāveido kopā.

Tieši tā rodas arī ļoti praktiskas iniciatīvas. Piemēram, iedzīvotāji pamanījuši, ka daļai cilvēku līdz autobusa pieturai jāiet gandrīz kilometrs, turklāt ceļš ir kalnains un pēc iepirkšanās somām tas nav viegls. Tāpēc radusies ideja par soliņiem gar centrālo ielu. Šobrīd kopiena par to sazinās ar valsts ceļu uzturētājiem, lai atpūtas vietas izveidotu droši un atbilstoši prasībām.

Tas ir pavisam ikdienišķs, bet ļoti spilgts pilsoniskās līdzdalības piemērs – pamanīt problēmu, parunāt par to kopā un meklēt risinājumu.

Kopienas resursu centrs – vieta, kur aug pašapziņa

Viens no nozīmīgākajiem Priežmales kopienas resursiem ir pašu izveidotais kopienas resursu centrs. Tā nav tikai telpa, kur notiek pasākumi. Centra tapšana pati par sevi kļuvusi par kopienas saliedēšanās pieredzi.

Cilvēki kopīgi mācījās, darbojās un īstenoja idejas, arvien vairāk apzinoties, ka viņi paši spēj paveikt daudz. Šāda pieredze maina arī cilvēku attieksmi pret savu vietu – no sajūtas “kaut ko vajadzētu” uz pārliecību “mēs varam”.

“Tad mēs tiešām tā pašapziņa tik ļoti auga, ka mēs tādi esam saliedēti un varoši un griboši.”

Šī pašapziņa šobrīd izpaužas arī ļoti praktiski – kopiena turpina domāt par jaunām aktivitātēm, cilvēku iesaisti un vietas attīstību.

Viens no jaunākajiem virzieniem ir kopienas drošība un noturība. Paši cilvēki ir vienojušies par divām galvenajām prioritātēm – vēl vairāk saliedēt kopienu un stiprināt tās drošību un noturību. Tiek domāts par informācijas apriti, cilvēku apziņošanu un arī par to, kā sasniegt iedzīvotājus, kuri dzīvo nomaļāk.

Kad skola aizveras, bet ēka turpina dzīvot

Priežmales skola savulaik bija vidusskola, vēlāk kļuva par pamatskolu, bet tās simtgades laikā skola tika slēgta. Vietējiem bija bažas par ēkas nākotni – vai tā nekļūs par kārtējo tukšo un pamesto skolas ēku.

Taču notika citādi.

Skolas ēku iegādājās Karīna Stivriņa, vietējā sieviete, bijusī Priežmales skolniece un arī bijusī kolēģe. Vietējie īpaši priecājas, ka ēka nonākusi cilvēka rokās, kuram tā nav tikai nekustamais īpašums. Karīna vēlas saglabāt skolas vārdu un ēkā turpināt ar izglītību saistītu darbību – organizēt kursus, apmācības un ģimeņu nometnes.

Tā ir īpaša pievienotā vērtība vietai – arī pēc skolas slēgšanas ēka nav kļuvusi par simbolu tam, kas Priežmalē vairs nav. Tai tiek dota jauna dzīve, saglabājot saikni ar vietas izglītības vēsturi.

Un arī tradīcijas nepazūd. Pat pēc skolas slēgšanas Priežmalē turpinās absolventu vakaru tradīcija, un skolas ēkā vēl pavisam nesen noticis sirsnīgs bijušo skolēnu salidojums.

Kad uz Krāslavu var aizbraukt, bet atpakaļ – vairs ne

Pierobežas ikdienas izaicinājumi tomēr nekur nepazūd. Viens no tiem ir sabiedriskais transports.

Uz Dagdu Priežmales iedzīvotāji var aizbraukt aptuveni divas reizes nedēļā, turklāt iespējams arī atgriezties. Taču ar Krāslavu situācija ir daudz sarežģītāka. No rīta autobuss ir, bet atpakaļ tajā pašā dienā nokļūt vairs nevar – jāmeklē sarežģīti savienojumi, jālūdz kaimiņam aizvest vai jāmeklē cits risinājums.

Tas nozīmē, ka cilvēks nevar vienkārši aizbraukt uz novada centru, nokārtot savas lietas vai apmeklēt ārstu un vakarā atgriezties mājās.

Šādos apstākļos cilvēki pamazām pierod paši meklēt risinājumus – sarunā kaimiņus, izmanto privāto transportu, palīdz cits citam. Taču šis ir arī atgādinājums, ka pakalpojuma pieejamība laukos nav tikai jautājums par to, vai pilsētā konkrētais pakalpojums pastāv. Svarīgi ir arī tas, vai cilvēks līdz tam var nokļūt un pēc tam atgriezties mājās.

Priežmale pati veido savu atpazīstamību

Lai arī Priežmale atrodas tālu no lielākajiem centriem, vietējie nevēlas palikt nezināmi. Kopienā darbojas cilvēki, kas uzņem tūristus, un īpaši lepojas ar viesu māju Karinahum. Vietējie uzskata, ka tieši šādi cilvēki palīdz Priežmales vārdam izskanēt ne tikai Latgalē, bet arī visā Latvijā.

Kopienas resursu centrā tiek vārīta arī priežu skuju ziede, kas pamazām kļuvusi par vienu no Priežmales atpazīstamības zīmēm. Vietējie ar savu pieredzi dalījušies arī ārpus pagasta, tostarp kopīgi vārot ziedi ar senioriem Krāslavā. No šīs pieredzes radusies arī jauna ideja – izveidot lūpu balzamu.

Arī sociālie tīkli kļuvuši par nozīmīgu kopienas instrumentu. Vietējie saprot – ja par savu vietu nestāstīs, citi par to arī neuzzinās.

“Ja tu ievieto, par tevi kāds zina, interesējas un paslavē.”

Tādējādi Priežmales stāsts pamazām iziet ārpus paša ciema robežām.

Dažādi cilvēki, bet viena kopiena

Vēl viena Priežmales īpašā vērtība ir tās cilvēki. Šeit dzīvo dažādu tautību un ticību pārstāvji, tomēr vietējie savu kopienu raksturo kā draudzīgu un vienotu.

“Mēs esam ļoti dažādi. Mēs esam daudzu tautību cilvēku pārstāvji, bet mēs esam draudzīgi.”

Šī, iespējams, ir viena no tām kopienas vērtībām, ko nevar izmērīt ar projektu skaitu, piesaistīto finansējumu vai iedzīvotāju statistiku. Tā ir spēja sadzīvot, pazīt vienam otru un justies piederīgam vietai, kurā dzīvo.

Un varbūt tieši tāpēc uz jautājumu, kas ir Priežmale, atbilde ir pavisam vienkārša:

“Priežmale ir tā vieta, kur cilvēkiem labi dzīvot.”

Šajā vienkāršajā teikumā ir gan ikdienas izaicinājumi, gan lepnums par savu vietu, gan vēlme pašiem darīt. Priežmale rāda, ka arī tad, kad ciemā aizveras skola, samazinās bērnu skaits un līdz novada centram kļūst arvien grūtāk nokļūt, kopiena var atrast savus iemeslus palikt aktīvai.

Jo vietu dzīvu nepadara tikai tas, kas tajā ir pieejams. Vietu dzīvu padara cilvēki, kuri tajā turpina darīt.

Stāsts tapis kopienu stāstu sērijas “Pierobeža dzīvo” ietvaros.

Iniciatīva tiek īstenota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par informācijas saturu atbild biedrība “Latvijas Lauku forums”.