Sētnieks, direktors un galdnieks

Galdnieks Roberts Neilands savu lauku dzīvesvietu sācis meklēt 2015.gadā. No vecmāmiņas mantotais īpašums pie Gaiziņa kopš pagājušā gadsimta vidus bijis neapdzīvots, jau pārvērties drupās, taču Robertu aizvien vilinājuši Vidzemes augstienes pakalni, tādēļ īpašums meklēts Vestienas apkārtnē, no Gaiziņa uz Rīgas pusi. Tālāk no Rīgas apmesties negribējies, jo sākotnēji nav bijis plānots pārvākties uz laukiem pavisam: “Meklēju vietu, kur ir lauki brīvdienām, māja vecumdienām,  kad vairs nevajag to pilsētu”.

Pragmatiski izpētot ģimenei tik vajadzīgo piebraucamo ceļu un elektrības pieslēgumu iespējas, tomēr lemts par labu Dzērbenei, kas ir tuvāk Cēsīm: “Vestienā skatījos visādus variantus – ar saules baterijām, benzīna dedzināšanu ar ģeneratoriem, un, nē, sapratu, ka nebūs. Bet šajā vietā patika, ka te ir elektrība, ka pa asfaltu var piebraukt, kas pavasaros, rudeņos pavisam nav mazsvarīgi. Var atbraukt bez dubļiem,” saka Roberts.

Arī Dzērbenes apkaimes un 1.4 ha lielā īpašuma ainava sajutusies Robertam tuva: “Kad es pirmo reizi atbraucu šeit apskatīties, man patika, ka pagalms ir reljefā – tur ir starpība astoņi metri no lejas līdz augšai, te ir 207 metri virs jūras un tur, lejā, dīķim pie birzes -199 metri. Kad bija atbraucis viens klients, paziņa, francūzis, viņš te visu izstaigāja un nosprieda, ka šeit esot perfekts golfa laukums… vienai bedrītei,” nosmejas Roberts.

Lauku īpašums, kurā esošā dzīvojamā māja jau 30 gadus bijusi bez iemītniekiem, tekošu, ar ruberoīdu pielāpītu lubiņu jumtu, tika nopirkta 2015. gada 1. decembrī. Līdz pat 2019. gadam ģimene aizvien turpinājusi dzīvot Rīgā, pavadot Dzērbenē, lielākoties, brīvdienas. Kopjot, pļaujot, remontējot. Sākumā mēģināts veco dzīvojamo māju saglābt, taču ar dēļiem apšūtā guļbūve jau pārāk cietusi no mitruma. Roberts centies saglabāt un izmantot vismaz nebojātos baļķus, jo galdnieka prāts labi zina šāda, nostāvējuša koka vērtību, taču lielākā daļa baļķu, tomēr, pārdota, jo nav bijis iespējas tos cieņpilni uzglabāt. Roberts dalās praktiskā gudrībā: “Ja dēļi, baļķi, ir kaut simtgadīgi, bet telpa – sausa, tie nebojāsies, tādi paši būs arī pēc 100 gadiem. Taču, ja tur tiek ūdens un kaut kādas sēnes klāt, tad ātri sabojā koku. Ja tur nekas netiek klāt, tad koks var nemainīgi labs turēties ilgi.”

Jaunākais dēls sācis iet Rīgas pašvaldības bērnudārzā. Roberts saka, ka mazajam gribējies vairāk individuālu pieeju, taču tur to nevarēja nodrošināt un zēns nevarēja īsti iedzīvoties. 2019.gada rudenī no sievas Elīnas mutes izskanējis mazliet bailīgs jautājums: “Varbūt viss, laižam to Rīgu vaļā?”, un Roberts uzreiz arī piekritis un teicis – darām tā!

Tobrīd jau pašvaldības izsolē ir bijis nopirkts dzīvoklis Dzērbenes stacijā, kas no galēji nolaista paspēts krietni vien pieremontēt, izmetot un izplēšot laukā puvušās grīdas, sabrukušās krāsnis un citas drazas. Tā nu arī jaunākais dēls ticis pie lieliska bērnudārza Taurenē, kurš vairāk atbilda viņa raksturam.

Reizi nedēļā Roberts ieradis doties uz Rīgu darba darīšanās, šad un tad paliekot galvaspilsētā arī vairākas dienas. Viena diena nedēļā tiek veltīta sagādei vai gatavo darbu montāžai Rīgā, un, gudri plānojot laiku, ar šo vienu dienu Rīgas darbiem arī pietiek.

Roberta sirdslieta ir virtuves iekārtu izgatavošana, un klientu netrūkst – tie palikuši uzticīgi no Rīgas laikiem un caur personīgām rekomendācijām atved vēl jaunus klientus. Arī materiālu izmaksas šāda veida darbiem neesot pieaugušas tik ģeometriskā progresijā kā, piemēram, būvniecībā, tāpēc pasūtījumu pietiek, labs meistars pat var atļauties izvēlēties tikai tos darbus, kas pašam patīk vairāk.

Taču, dzīvojot laukos, nākas saskarties ar palīdzīgu roku trūkumu: “Galdniecībā ir tā, ka tur vajag arī smagas lietas pārcilāt, piemēram, plātņu materiālus, ozolu, trīsmetrīgu līmēto virsmu, un to viens nevar pārcilāt – vajag palīgu, un tad brīžiem domā, kuru kaimiņu var pasaukt palīgā. Ir švaki – spēka gados visi kaut kur prom. Palīgus es esmu te mēģinājis sadabūt, lielākoties, uz montāžām, kad vajag, kad nevar viens, bet, tā kā man arī nav tāda lielo apjomu darbnīca, tad man nav algotu, pastāvīgu darbinieku. Man ir SIA, bet es esmu viens pats tur – sētnieks, direktors un galdnieks. Brīžiem ir tāds kā tukšums. Liekas, tu te esi tādā kā nekurienē un nevari dabūt kādu palīgu, un tas kaut kā brīžiem varbūt uzsit to cemmi.”

Toties, dzīvojot laukos, ir garantēta svaiga, ekoloģiski audzēta pārtika – vietējo audzētāju un mājražotāju olas, krējumu, biezpienu var nopirkt tepat pāri ielai.

Roberts ar siltumu runā par kādu Vecpiebalgas novada darbinieci Dzērbenē, kas vienmēr ir pretimnākoša, laipna un ļoti kompetenta – palīdzējusi izprast gan zemes un nekustamā īpašuma lietas, gan atrisināt citus, ikdienišķākus praktiskas dabas jautājumus dzīvei šajā pagastā.

Roberts pieradis paļauties tikai uz saviem spēkiem, arī galdnieka amats ļauj būt elastīgam, pielāgoties apstākļiem, un cilvēks, kas labi prot likt lietā savas prasmīgās rokas, bez maizes nepaliks ne pilsētā, ne laukos. Darīt to, ko proti augstā līmenī, kas patīk, kur iespējams ielikt arī radošo domu, nebūt atkarīgam no kāda cita– tā ir liela daļa jēgpilnas un brīvas dzīves.

Labs kontakts izveidojies ar līdzīgiem, radošiem cilvēkiem, arī tiem, kas Dzērbenē ir vairāk vai mazāk jaunienācēji: “Es cenšos socializēties, bet visvairāk jau tas veidojas ar tādiem, kas ir ienācēji un drusku savādāki – hipiji un tādi, radošie cilvēki. Tie, kas ir iedzimuši vietējie… šķiet, ka visi aizņemti ar savām saimniecībām un tā ļoti nenāk kopā. Nu labi, tie nav mūsu vienaudži. Burziņš notiek ar tādiem, kas visi nesen ir ienākuši. Vēl, kādus sešus kilometrus tālāk ir muiža. Man patīk vecas, pamestas, puspamestas muižas ēkas, un es tur aizbraucu, iepazinos ar tiem cilvēkiem, tur notika talka. Viņi arī tādi daļēji ienācēji. Atbrauc arī citi uz talku, un tā tur visi sapazīstas.”

Jautāts, vai nav bijusi vēlēšanās pievienoties kādai vietējai nevalstiskajai organizācijai, Roberts atbild, ka pats vēl nav šādu iespēju meklējis, un arī nav ticis tā īpaši uzrunāts pievienoties. Bet, vai reizēm nav tā, ka pietrūkst Rīgas? “Nē, nav. Tāpat es to Rīgu lietoju – tur ir mēbeļu uzstādīšanas darbi, sagādes darbi… Tāds, ka nožēloju atnākšanu uz laukiem, nav bijis neviens brīdis!”

Tikko atnākušam uz laukiem, gribējies tādu, īstu lauku lietu darīt. Domājis par bitēm. Nav katrai jāstāv blakus, pašas zina, kas darāms. Bet, papētot sīkāk, sapratis, ka nav vis tik vienkārši, arī bites ir pilnas ar dažādiem niķiem. Bet nu jau ceturto vasaru Roberta aplokā ganās jēri. Pavasarī atnāk un rudenī – aiziet. Jēriem vārdus šeit nedod, un arī bērniem nemelo, ka jēri aizskrējuši uz mežu, bet galdā ir gaļa no veikala. Roberts saka: “Nevajag bērniem melot. Viņi tāpat zina, ka mēs esam gaļēdāji.”

Dzīvojot laukos, vispār meliem paliek maz vietas. Piedzimšana šeit ir tikpat dabiska kā nāve, kā ziedēšana, kā ražas pļauja, kā paļaušanās un samierināšanās ar to, ko nevari ietekmēt. Redzi, kā daba katru gadu iziet savus 4 ciklus, pavasarī tecini bērzu sulas, vasarā karstā saulē pļauj zāli, rudenī kauj jērus, bet ziemā tīri sniegu un stāvi pret puteni, kaldams plānus nākamajai vasarai.

📷 Rakstam pievienotas Gintas Zīvertes fotogrāfijas.

Stāstu sagatavoja “Latvijas Lauku forums” un Vidzemes plānošanas reģions, stāsts tapis “Apvārsnis 2020” projekta “PoliRural” ietvaros.

Jaunienācēji lauku telpā ir viena no prioritārajām kopienas grupām, kurām šobrīd pievērsta pastiprināta uzmanība.  Latvijas lauki iztukšojas un nepieciešamas rīcības, lai ne tikai stiprinātu tās iedzīvotāju grupas, kas tur joprojām mīt, bet radītu labvēlīgu vidi arī jauniem iedzīvotājiem.  Vairāk par projektu angļu valodā uzziniet https://polirural.eu/.