23.janvārī Valsts prezidenta veidotā Stratēģiskās attīstības komisija rīkoja forumu „RĪCĪBA UN RISINĀJUMI LATVIJAS REĢIONU ATTĪSTĪBAI”, kurā prezidents Andris Bērziņš aicināja klātesošos meklēt konkrētus risinājumus, kādā veidā varam veicināt Latvijas reģionu attīstību un, atsaucoties uz vienu no Latvijas Universitātes projekta ietvaros „Savs kaktiņš, savs zemes stūrītis” veikto pētījumu secinājumiem „valsts attieksme pret katru konkrētu cilvēku ir viens no aizbraukšanas iemesliem”, mudināja pārskatīt esošās attīstības iniciatīvas no Latvijas līdzsvarotas attīstības prizmas. Starp 120 aicinātajām personām – Eiropas Parlamenta deputātiem, ministriem, augsta līmeņa ierēdņiem, pilsētu un lielo novadu pašvaldību vadītājiem, sociālajiem partneriem, pāris uzņēmējiem,  2 vietas tika atvēlētas arī pilsoniskās sabiedrības (NVO) pārstāvjiem. Lai gan organizatori kā tikšanās darba metodi izvēlējās forumu, diemžēl pārblīvētajā prezentāciju un uzrunu kopumā, kas katra par sevi bija informatīvas, domāt un paskatīties uz attīstību no dažādiem skatu punktiem liekošas, diskusijai atvēlētais laiks bija minimāls, tāpēc arī neradās iespēja mainīties ar viedokļiem, strīdēties un vienoties par kopējiem labākajiem risinājumiem. Iespējams, šo funkciju veiksmīgāk īstenoja sociālajos medijos radītā stihiskā domapmaiņa, kurai var pasekot arī retrospektīvi, apskatot @StrategyLV Twitter kontu.

Atziņas, domu aizmetņi vai informācija, ko guvu piedaloties forumā:
Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Godmanis pietiekami skaidri norādīja, ka „uz doto brīdi nav pieejama detalizēta salīdzinoša analīze par to, kāds pienesums Latvijas attīstībā pilsētas lauku mijiedarbības kontekstā, izņemot ES fondu apguves rādītājus, ir noticis esošā plānošanas perioda ietvaros, tāpēc Latvijai varētu arī nebūt pietiekami argumentētas atbildes turpmākām diskusijām ar Eiropas Komisiju par jauniem ieguldījumiem nākamajā plānošanas periodā.” Iespējams to kaut kādā mērā arī varētu apšaubīt, bet svarīgākā ziņa, ka veidojot Partnerības līgumu starp Latviju un Eiropas Komisiju, kas kalpos par pamatu ES fondu investīcijām Latvijā, Eiropas Komisija nāks klajā ar uzvedības kodeksu, kas liks pievērst uzmanību tam, cik lielā mērā attīstības investīciju plānošanas procesā ir iesaistītas reģionālā un vietējā līmeņa pašvaldības, un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji.

NB! Cik zināms, Latvijā Partnerības līguma izveide ir uzsākta, tomēr NVO konsorcija organizācijas jau pašreiz pauž bažas par nepietiekamu Finanšu ministrijas kā atbildīgās iestādes darbu konsultācijās ar pilsonisko sabiedrību. Jaunākā informācija varētu sekot pēc ES Struktūrfondu un Kohēzijas fonda pagaidu uzraudzības komitejas sēdes š.g. 31.janvārī.

AS „Latvijas Finieris” padomes priekšsēdētājs Juris Biķis norāda, lai notiktu veiksmīgs sadarbības process, ir jāsaprot iesaistīto pušu ieguvumi, kā arī jābūt vienādai informācijas bāzei, kas ietekmē sadarbību un vienotas izpratnes veidošanos. Attīstot J.Biķa domu, diemžēl jāatzīst, ka šis ir viens no būtiskiem apgrūtinājumiem gan uzņēmējiem, gan NVO pārstāvjiem, iesaistoties attīstības plānošanā, jo bieži atrodamies situācijā, kad valsts un privātais sektors (t.sk. pilsoniskā sabiedrība) operē ar dažādu informācijas bāzi, tādā veidā arī neveidojot kopēju skatījumu par valsts attīstību. Kādi ir risinājumi?

Daudzkārt foruma laikā izskanēja domas par nepieciešamība pašvaldībai aktīvāk darboties uzņēmējdarbības attīstības veicināšanā līdz pat atziņām, ka pašvaldības pašas varētu nodarboties ar uzņēmējdarbību, tādā veidā veidojot intervences tur, kur komersants neredz saimniecisko izdevīgumu vai arī situācijās, kad komersants pārtrauc savu saimniecisko aktivitāti noteiktā teritorijā, atstājot daudzus cilvēkus bez darba. Vai tiešām tie ir pareizākie risinājumi? Vai pasaulē jau nav bijusi pieredze, kā rīkoties analogās situācijās? Iespējams, tās ir sekas situācijai, kad pašvaldība savā teritorijā neredz sabiedrotos – partnerus komercsektorā, NVO vidū un, tā vietā, lai veidotu partnerības, vēlas paši kļūt par vienīgajiem spēlētājiem teritorijas attīstībā un iedzīvotāju labklājības veicināšanā. Diemžēl tikai I.Godmanis un labklājības ministre I.Vinķele savās uzrunās pieminēja NVO, kā spēlētājus, kas ir iesaistāmi attīstības jautājumu risināšanā. Kāpēc tā? Vai aktīvākās sabiedrības daļas mobilizēšana (NVO) nevar dot attīstībai tik ļoti nepieciešamo starta kapitālu, kas nav mērāms latos, bet cilvēkkapitālā noteikti?

Foruma gaitā vismaz trīs reizes izskanēja jēdziens – sociālā uzņēmējdarbība. Tas ir pozitīvi, ka vadošo politiķu, ierēdņu, pašvaldību vadītāju un ekspertu retorikā parādās šāds vārdu salikums, taču vai tam sekos arī rīcība, pieļaujot, ka sociālā uzņēmējdarbība var kļūt par vienu no ekonomisko aktivitāti stimulējošām darbībām, ko atzīst un atbalsta arī valsts?

Forums nenoslēdzās ar gatavām receptēm un konkrētu darāmo lietu sarakstu, kuru pārskatāmā nākotnē apņemas veikt visi forumā klātesošie. Un arī, noslēdzot forumu, prezidents A.Bērziņš norādīja, ka katrs paliekam ar savām pārdomām.

Mana atziņa –  Latvijas NVO vēl vairāk ir jāstrādā un jāparāda, ka tās var kļūt par stratēģisku partneri valsts pārvaldei, pašvaldībām, uzņēmējiem. Eiropas Komisija ar savām rekomendācijām var „stimulēt” šādus partnerību veidošanās procesus, bet tik un tā patiesa sadarbības partneru ievērošana, atzīšana un iesaiste attīstības procesos paliks mūsu pašu ziņā. Un kamēr mēs nespēsim izkāpt no savu interešu, organizāciju, iestāžu un struktūru rāmjiem, kamēr nepārtrauksim „vilkt deķīti katrs uz savu pusi”, arī mūsu valsts savā attīstībā mētāsies no viena grāvja citā.

Ar cieņu,
Valdis Kudiņš
Biedrības „Latvijas Lauku forums”
valdes priekšsēdētājs