Apdzīvotas vietas un pilsētas tiek veidotas tūkstošiem gadu, tāpēc gluži neticami, ka līdz šim nebija vienota definēta pilsētu un lauku izpratne.

Martā sešas organizācijas – Eiropas Komisija, Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO), Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēku apmetņu programma (UN-Habitat), Starptautiskā Darba organizācija (SDO), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) un Pasaules Banka noslēdza 5 gadu darbu, vienojoties par globālu pilsētu un lauku definīciju un izstrādājot rokasgrāmatu. Tajā ir sniegta saskaņota metodika, lai veicinātu starptautisku statistikas salīdzināšanu un visas valsts teritorijas klasificēšanu pilsētas un lauku dalījumā.

Tagad varēs tikt nodrošināta efektīva uzraudzība un politikas pielāgošana saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem., t.sk. spējot salīdzināt pilsētu un lauku teritorijas, jo līdz šim katrai no 193 ANO dalībvalstīm bija sava definīcija, piemēram, Kostarikā pilsēta bija vieta ar asfaltētiem ceļiem, savukārt Malaizijā tas nozīmēja, ka dzīvojamās telpās bija mūsdienīgas tualetes. Risinājums rasts, kartējot režģa šūnas viena kvadrātkilometra platībā. Šīs šūnas tiek klāsterētas, pamatojoties uz to iedzīvotāju blīvumu un mērot šo kopu iedzīvotāju skaitu, attiecīgi visas teritorijas var iedalīt trīs kategorijās: pilsētas, daļēji blīvie apbūves apgabali un lauku teritorijas.


Šī rokasgrāmata ir paredzēta, lai papildinātu un neaizstātu definīcijas, kuras izmanto valstu statistikas biroji (NSO) un ministrijas. Tas galvenokārt ir izstrādāts kā ceļvedis datu analītiķiem, apzinātājiem un statistikas speciālistiem, lai viņiem būtu nepieciešamā informācija metodoloģijas ieviešanai un datu savākšanas saskaņotības nodrošināšanai. Tas var interesēt arī reģionālās statistikas lietotājus, lai viņi varētu labāk izprast, interpretēt un izmantot oficiālo statistiku, lai pieņemtu pamatotus lēmumus un veidotu politiku.

Kopsavilkums par metodiku pieejams ŠEIT.

Rokasgrāmatas pilnā versija (angļu val.) pieejama ŠEIT.