Līdzdalība 2.Eiropas lauku parlamentā, neapšaubāmi, bija piedzīvojums. Ja iespaidus nāktos raksturot vienā vārdā, visticamāk, šis vārds būtu „kontrasti”. Necentīšos aprakstīt pasākuma gaitu un apskates objektu maršrutus, tas, iespējams, atspoguļosies oficiālajās preses relīzēs un, galu galā, ir skatāms tiešsaistē. Ar faktiski pilnu klātbūtnes efektu. Tāpat – dokumenti ir rāmi izlasāmi un analizējami.

Arī kopumā – jo ilgāk dzīvoju, jo svarīgāka kļūst tā informācija, ko uztveram ar nedefinējamiem jutekļiem – ar ādu, sajūtām, atmosfēru un tā. Galu galā – jau Antuāns de Sent – Ekziperī teica: „Būtiskais nav acīm saredzams.” Nu ja, būtiskā kopums veidojas no visa – no tā, kā vēsa novembra saule izgaismo perfektu Austrijas baroka vecpilsētu – kā no konfekšu kārbas izceltu; no tā, kā smaržo klasiskā Austrijas stilā iekārtota viesnīca; no tā, kā PREPARE vadītājs Maikls Dauers oficiālā atklāšanas pasākuma laikā (kas, pie tam, tiek pārraidīts tiešsaistē visā Eiropā), meklē pazudušās brilles un krāšņi eksponē savas leģendārās sarkanās zeķes; no tā, kā ELARD vadītājs Radims azartiski spēlē trombonu ceturtdienas vakarā; no tā, cik bagātīgi vietējos veikalos un tirdziņos ir pārstāvēta Austrijas vietējā un ekoloģiski tīrā produkcija( kas salāgojas ar oficiālo informāciju – vidējais saimniecības lielums Austrijā ir 19 ha. Mums, millllzīgajā Latvijā, jau runā, ka 100 ha saimniecība neesot ekonomiski izdevīga); no tā, kā sastingst Albānijas delegātes seja, kad jautāju viņai par situāciju viņas valstī- sastingst tik pazīstamā totalitārā režīmā dzīvojoša cilvēka maskā; no tā, kā Maķedonijas pārstāvim svinīgās uzrunas laikā aizlūst balss, aicinot Eiropu atcerēties par tām Balkānu valstīm, kas ir palikušas ārpus Eiropas Savienības…. kā? Fondiem? Birokrātijas? Aizsardzības? Kopējām vērtībām? Diktāta? Nu – ārpus visa tā, par ko mēs šeit, salīdzinoši drošajā un rāmajā Latvijā, sūrojamies katrā izdevīgā brīdī.

Ja nu „kontrasti” ir šo iespaidu atslēgas vārds, tad – jā, kontrasti bija. Turpat, desmit minūšu gājienā no Šērdingas (Austrijas skaistākās baroka vecpilsētas), atrodas bēgļu nometne. Divi tūkstoši cilvēku aiz žoga. Desmit Kaldabruņas divās teltīs. Apgaismojums diennakts garumā, apsardze, organizēta ēdināšana un mazgāšanās, atkritumu izmētāšana un savākšana. Bērni ar lellīšu acīm karājas žogā. Daži bērni. Dažas sievietes.

Svinīgās vakariņas parlamenta delegātiem Donavā uz kuģa – ai, gaismas, baltie galdauti un mūzika, romantikas esence! Kuģis rāmi slīd, vienā pusē – Austrijas baznīcas, otrā pusē – Vācijas pilis… Un tilti. Pāri tiem pašiem tiltiem, zem kuriem mēs slīdam kristāla kausā ietverti, ved bēgļus. Pāri tiem pašiem viņi tiecas nokļūt Vācijā. Pāri tiem pašiem Polijas strādnieki dodas uz turīgākajām Eiropas valstīm. Un latvieši, latvieši, protams, Vācijā taču mūsējo ir tik daudz! Un tie paši cilvēki, kas šovakar slīd gaismas greznībā, jau rīt un parīt dosies savās tik dažādajās ikdienas gaitās. Tik dažādajā Eiropā.

Pēdējā parlamenta diena faktiski tika veltīta Manifesta pilnveidošanai un slīpēšanai. Norise samērā dīvaina – notiek bezgalīgas diskusijas par atsevišķu vārdu nozīmi, tie tiek mainīti vietām, precizēti un koriģēti. Sākotnēji – pārņem bezjēdzīgi pavadīta laika sajūta, ko mazina tikai Maikla Dauera burvīgais melnais humors. Tomēr – dienas noslēgumā ir izšķīlusies skaidra pārliecība par šī procesa jēgu.

Nu ja, kādēļ vispār ir nepieciešami pieredzes apmaiņas braucieni, tikšanās un diskusijas, un tā? Vai tikai tā nav nejēdzīga naudas un laika šķērdēšana? Tīrās ekskursijas? Projektu apgūšana un visas tās sliktās lietas, ko samērā bieži attiecinām uz dažādām konferencēm, semināriem, diskusiju grupām, utt… Nevar jau apgalvot, ka nekā tāda nebūtu. Jo – arī šajā gadījumā nākas secināt, ka Manifests ir tiešām skaists un labi noslīpēts dokuments. BET – kas notiks tālāk? Kas atbildēs par to, ka visas šīs skaistās lietas tiek ņemtas vērā un ieviestas praksē? Šie aspekti nav ietverti nekur, un nav arī pārskata par to, kā tad ticis ieviests 1. Eiropas lauku parlamenta manifests.

Taču – šajā gadījumā secināju, ka praktiskie aspekti (manā izpratnē, protams) nekādi nebija šī pasākuma mērķis. Un, šķiet, ka tos pat nebiju gaidījusi. Iespējams, ka tuvo svētku atmosfēra uzvedināja uz dziļajām līdzībām par Lauku parlamentu virsmērķi un jēgu…

Lūk, tad kādēļ mums ir svarīgi vismaz reizi gadā – 18.novembrī – nodziedāt vai vismaz dzirdēt Valsts himnu? „Dievs, svētī, Latviju….” Nu – kas tad atbildēs par to, ka šī svētība tiešām tiek dota un saņemta? Prezidents vai ministru kabinets? Un kāda būs NVO funkcija šai jomā? Un kurš pēc gada atskaitīsies par svētības pieauguma tempiem?

Vai arī – Ziemassvētki, vēl labāk. Ticību Kristus dzimšanai daļa cilvēces apliecina jau otro gadu tūkstoti. Un – ne tikai Ziemassvētkos, bet gan regulāri. Kā varam pārbaudīt, cik lielā mērā tas, ko viņš sludināja, ir iemiesots un piepildīts? Tāpat – kritizējam taču gan Valsts svētku, gan Ziemassvētku norises…. Cik daudz komercijas, šausmas! Salūts neglīts un rotājumi bezgaumīgi, sprediķis garlaicīgs, baznīcā auksti, karogiem krāsa noplukusi, fui….

Bet – kā ir tad, ja tā nav? Ja nav 18.novembra? (Un to mana paaudze vēl atceras). Un ja nav Ziemassvētku? Ar visiem to trūkumiem – nav, un viss…

Manuprāt, šo svētku, gluži tāpat kā Lauku parlamenta jēga, ir – atgādināt par būtiskajām vērtībām. Regulāri apliecināt to esamību. Lai mēs zinātu un neaizmirstu. Jo cilvēka daba jau tāda ir – dzīvojam ātri, dzīvojam praktiski, un aizmirstam to, kas netiek atgādināts.  Tādēļ, jā, man ir svarīgi tas, ka Eiropas lauku parlamenta manifests ir noslīpēts līdz briljanta stadijai. Tas skan kā dzeja, un to var piespraust mājās pie sienas. Un, ziniet, tajā brīdī, kad zāle cēlās kājās, lai skaļi izteiktu visa pasākuma esenci: „All Europe Shall Live!”, sajūta bija tieši tāda kā Valsts himnas laikā. Vai kā Ziemassvētku dievkalpojuma kulminācijā.

Beigu beigās – tas taču ir mūsu visu, lauku mīlētāju un attīstītāju, ticības apliecinājums, tieši tā un ne mazāk. Un mums nepieciešami kopīgi brīži, lai to kopīgi piedzīvotu – piedzīvotu ar ādu un asinīm, ar dzirdi, redzi un blakussēdētāja rokasspiedienu. Piedzīvotu tādā veidā, kas vairo mūsu vērtību un pašcieņu, kas stiprina mūsu pārliecību un iedvesmo aizvien jaunām, gluži taustāmām un praktiskām lietām. Tās šoreiz nāk pielikumā.
 
Pēc divu dienu brauciena atgriežos savās mežmalas mājās. Braucot caur mežu, migla slāņojas gluži tāpat kā Alpos. Ābeles nometušas lapas, bērzi jau kaili, drēgna novembra tumsa, laimīgs suns un slapjš kaķis pie kājām. Suni sabužinu un mazo dzīvnieciņu paņemu padusē. Slēdzam durvis, te gaismu nevajag. Atslēga pazīst manu roku, un durvju rokturis nospodrināts jau no iepriekšējo paaudžu plaukstām. Plīts vēl silta, bērni aizbraukuši nesen. Saberžu smaržzāļu sauju un iemetu karstā ūdenī. Tad nolaižas tā harmoniskā izjūta – jā, manas lieliskās, vientuļās meža mājas ir Eiropa. Tāda pati, kā Austrijas konfekšu kārbas pilsētas un sapņainie Alpi. Tieši tā un ne  citādi – šeit ir pilnvērtīga daļa no Eiropas daudzveidīgajiem laukiem. Vieta, kurai ir jādzīvo. Un kurā ir vērts dzīvot. Iedarbojas ticības apliecinājums, iedarbojas.
 
Vēl pavisam neformāla atkāpe – 2013. gadā, kad atbraucu no „Eiropas gada pašvaldības” svinīgā pasākuma Liepājā, piedevām – ar glīti iestiklotu „Eiropas gada cilvēka 2013” godarakstu padusē, izraušoties no aukstas mašīnas savā pagalmā un nodauzot ledu no ūdens spaiņa, gan skaļi smējos( un mežā ir traki laba atbalss) – „Sak, šite gan ikkatra Eiropa beidzas!” Ar to godarakstu vari aizsliet kādu žurku caurumu, apsegties ar suni( jo māja auksta) un vēl pirms rīta gaismas sajēgt, ka tas, kas tur Liepājā notikās, nekādi nesaistās ar to realitāti, kurā tu dzīvo…. Smieklīgi, nu!
Un skumji. Īstā Eiropa ir tuvāk nekā Latvijas iestīvinātā virspuse.

Ieva Jātniece