Ā.Ādlers, V.Kudiņš (Latvijas Lauku forums, 2016)
Lauku kopienu attīstības dimensija Latvijā jeb atskats uz pēdējā desmitgadē (2005 – 2015) īstenotajām nozīmīgākajām aktivitātēm lauku kopienu kapacitātes stiprināšanai
Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004.gadā, mums ir pieejams ES fondu finansējums lauku attīstībai. Lai arī pirmajos dalības ES gados Latvijas fokuss joprojām tika vērsts uz lauksaimniecības attīstību, modernizējot nozari, kas paredz aizvien mazāku nepieciešamību pēc darba spēka lauku apvidos. Tikmēr Eiropas Savienībā pietiekami pārliecinoši tika diskutēts par atsevišķu finansējumu lauku attīstības, tai skaitā, kopienu iniciatīvu atbalstam. Pateicoties Lielbritānijas valdības finanšu investīcijām, Ziemeļīrijas, Īrijas un Latvijas ekspertu atbalstam, Lauku partnerības sociālās atstumtības mazināšanai programmas ietvaros tika sekmēts tas, ka lauku kopienu attīstība kļūst par atbalstāmu komponenti lauku attīstības politikā arī Latvijā. Tā, kopš 2006.gada, lai atbalstītu lauku iedzīvotāju iniciatīvas, tika uzsākta ELVGF (Eiropas Lauksaimniecības virzības garantiju fonds, kas vēlāk kļūst par ELFLA (Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai)) līdzfinansēta LEADER+ veida pasākumu programmēšana. Tas kļuva par būtisku “grūdienu” kopienu iniciatīvu attīstībai Latvijā, jo līdzšinējais valsts atbalsts lauku pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm, ko īstenoja Īpašo uzdevumu ministra Sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSILS) bija aptuveni 100 000 lati visai valstij laikā no 2006.gada līdz 2009.gadam (katru gadu 25 000 lati) (Oficiāli dati nav pieejami. Informācija balstīta uz ekspertu intervijā sniegto informāciju). Pateicoties LEADER+ veida pasākumam, 2008.gadā ES fondu finansējums nonāca kopienās atbalsta aktivitātšu un finansētu projektu veidā gan vietējās rīcības grupās (VRG), gan vietējās iniciatīvas grupās (pagastu, ciemu līmeņa kopienas). Paralēli finansējumam iniciatīvu atbalstam ar privāto kompāniju palīdzību Zemkopības ministrija veica intensīvu metodisku atbalstu vietējo iniciatīvu atbalstam mācību, pieredzes apmaiņu u.tml. aktivizējošo darbību veidā. Vienlaicīgi no lauku attīstības speciālistu, pašvaldības darbinieku un NVO vidus lauku teritorijās veidojās “pilsoniskie aģenti”, kas uztvēra ideju par vietējās attīstības specifiku un tās npieciešamību virzīt nacionālā līmenī, izveidojot biedrību „Latvijas Lauku forums” (LLF). 2007.gada nogalē, noslēdzoties LEADER+ veida pasākumu pirmajam posmam, tika veikta aptauja, kas atklāja, ka, pateicoties LEADER, iedzīvotāji lauku kopienās beidzot ir sajutuši ES finansējuma klātbūtni savās teritorijās.
Šajā laikā darbojas arī kopienu fondi, kas lauku kopienas savā redzeslokā vairāk ietvēra tikai pēdējos gados. Ap 2005.gadu kopienu fondu darbība lielākoties koncentrējās attīstības centros, piemēram, Valmierā, Talsos, Lielvārdē. Līdzīgi arī NVO atbalsta centri tikai pēdējos gados ir snieguši ievērojamāku ieguldījumu ārpus attīstības centriem (NVO atbalsta darbojās sekojošās pilsētās: Alūksne, Daugavpils, Jēkabpils, Liepāja, Madona, Talsi, Preiļi, Ventspils.).
Nozīmīgs stimuls kopienu attīstības virzībai ir iniciatīva lauku skolu atvēršanai vietējā sabiedrībā. Ja sākotnējās aktivitātes, ko kopš 2005.gada īstenoja Latvijas Lauku forums, tika vērstas uz skolēnu un skolotāju aktivitātes veicināšanu ārpus skolas programmaām, tad, kopš šīs iniciatīvas atbalstu pārņēma Sorosa fonds – Latvija (šobrīd notikusi fonda reorganizācija), pateicoties vērienīgam finansējumam (1,3 milj. EUR) un efektīvai atbalsta sistēmai, kas ietver gan tīklošanās, gan mācīšanās un pieredžu apmaiņu komponentes, parādījās jauna dimensija – skola kā daudzfunkcionāls kopienas centrs. (http://parmainuskolas.lv/)
No 2008.gada Latvijā ar Sabiedrības integrācijas fonda līdzdalību būtisks finansiāls atbalsts pilsoniskajām iniciatīvām nāca no Eiropas Ekonomiskās zonas. Sākotnēji finansējuma sadale tika veikta centralizēti, tomēr drīz tika iekļauts reģionālais princips, iezīmējot kvotas dažādiem reģioniem un Rīgai atsevišķi.
Latvijā darbojas vairākas nacionāla līmeņa organizācijas un iestādes, kas stimulē vietējo iniciatīvu attīstību, galvenokārt tā ir informācijas sniegšana, pieredžu nodošanas un apkopošanas elementi. Viena no atpazīstamākajām ir ELFLA līdzfinansētais Valsts Lauku tīkls (www.laukutikls.lv), ko kopš 2008.gada nogales īsteno SIA LLKC. Pieminamas arī tādas organizācijas kā Latvijas Lauku sieviešu apvienība, kam spēcīgs tīklojums laukos pastāvēja krietni pirms 2005.gada. Šajā kontekstā novērojams, ka pirmos Latvijas atjaunotās neatkarības gadus līdz pat mūsdienām ar kopienu attīstības iniciatīvām lauku telpā pārsvarā darbojas aktīvās sievietes, tādā veidā ir izteikta milzīga dzimumnevienlīdzība. Līdz ar lauku attīstības fokusa maiņu no sociāla uz ekonomisku, lauku un kopienu attīstībā arvien vairāk iesaistās arī vīrieši, tomēr dzimumlīdzsvaru joprojām tas nespēj nodrošināt. Tāpat ir novērots, ka lauku kopienu attīstībā aizvien vairāk iesaistās gados jauni cilvēki, tai skaitā tie, kas no lielpilsētām un citām valstīm atgriežas uz dzīvi laukos.
Runājot par atbalsta sistēmām lauku kopienu attīstībai, būtisku lomu, arī šobrīd, nosaka lauku attīstības speciālistu darbs, ko organizē pašvaldības. Tam paralēli darbojas sociālie darbinieki, kuri rūpējas par līdzcilvēkiem kopienās, un kuri aktīvi iesaistās dažādu sociālo pakalpojumu izveidē un nodrošināšanā lauku teritorijās. Novērots, ka ar sociālā darba speciālista aktivitāti būtiski tiek stimulēta kopīgā lauku kopienu aktivitāte.
“Otru elpu” lauku kopienu attīstībai deva ekonomiskā krīze (ap 2008.gadu) un tam sekojošā reģionālā reforma. Šajā laikā lauku kopienu attīstības kontekstā manījās uzsvaru tendence no sociālā nodrošinājuma došanas uz ekonomiskās attīstības meklējumiem kopienās. Tā lēnām aizsākās šobrīd jau neskaitāmās aktivitātes vietējo ražotāju atbalstam. Otra tendence – lielākas pašnoteikšanās iespēju meklējumi situācijā, kad daudzu pašvaldību centri, tai skaitā, pakalpojumu nodrošinājums, “attālinās” no apdzīvotām vietām laukos, un lauku teritorijas depopulācijas rezultātā tiek “optimizēti” iedzīvotājiem pieejamie publiskie pakalpojumi.
Nepieciešamība pēc ekonomiskā pamatojuma kopienas izdzīvošanai, kā arī nepieciešamība pašiem rūpēties par savas vietas (ciema, kopienas) attīstību radīja vajadzību kopienām integrētāk skatīties uz vietējo, lauku un reģionālo attīstību. Iepriekš minētie iemesli mudināja un turpina mudināt vietējos iedzīvotāju kopienās sadarboties, kā arī meklēt jaunas sadarbības formas, kas sekmē papildus ieguvumus.
2011.gadā, sekojot kopienu attīstības procesiem, LLF (www.laukuforums.lv) padome pieņēma lēmumu par Lauku kopienu parlamenta organizēšanu. Lai arī šo iniciatīvu nevar uzskatīt par izteikti augšupēju (bottom-up) kopienu iniciētu procesu vai iedzīvotāju kustību, ir notikuši jau divi Lauku kopienu parlamenti (2013.gadā Preiļos un 2015.gadā Līgatnē), kur dalībnieku skaits, kā arī pārstāvēto vietu un organizāciju ģeogrāfija ir konstanti augoša. Ap 2011.gadu arī Urban Institute uzsāk darbu pie organizāciju pulcēšanas lai diskutētu par iespēju Latvijā īstenot kopienu līderu attīstības apmācību programmu.
2014.gads lauku kopienu attīstībā ir zīmīgs ar to, ka teorētiski mainās kopienu iniciatīvu finansiālā atbalsta mehānisms. Eiropas Savienībā LEADER pieeja, sākot ar 2014.gadu, tiek papildināta ar sabiedrības virzītu vietējās attīstības (SVAA) pieeju, kas peredz ciešāku sadarbību un atbalstu kopienu iesaistei lauku un zivsaimniecībai nozīmīgās teritorijās, kā arī urbānās teritorijās, tāpat arī sociāla rakstura jautājumu risināšanu vietējā līmenī. Jaunais piedāvājums vietējai attīstībai mudina ES dalībvalstis apvienot finanšu resursus (gan ES fondi, gan citi instrumenti) un teritorijas, tādā veidā sekmējot lielāku koordinācijas iespēju gan vietējā, gan nacionālā līmenī. Tomēr izvēle veikt vai neveikt šādu integrēšanos tika atstāta pašu ES dalībvalstu ziņā, un Latvijā valdība izvēlējās iet līdzšinējo ceļu, kas tikai Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes kopienām dod iespēju integrēti strādāt ar divu ES fondu (ELFLA un EJZF) atbalstu. Tomēr redzams, ka vairākas vietējās partnerības (VRG), izstrādājot vietējās attīstības stratēģijas, ir izvēlējušās integrētākas teritoriāli fokusētākas pieejas, iekļaujot ciemu attīstības plānus vai kopienu attīstības plānus vietējās attīstības stratēģijās.
Novitātes kopienu attīstībā var pamanīt arī Nacionālā attīstības plāna kontekstā, kur parādās tādi ilgtspējīgu kopienu attīstību atbalstoši koncepti kā līdzdalīga plānošana un cilvēku drošumspēja. Kopienu ilgtspējīgas attīstības iniciatīvas tiek sekmētas arī ar augsta līmeņa diskusijām un plāniem sociālās uzņēmējdarbības valstiskā atzīšanā un veicināšanā.
Kopienu attīstības atbalsta sistēmu, kas veicina vietējās ekonomikas un sociālo attīstību Latvijas laukos, stiprās un vājās puses
Lai gan ilgtspējīgas kopienu attīstības pamatā ir spēja mobilizēt vietējos resursus, tomēr lauku kopienu attīstību (ar to saprotam arī lauku NVO attīstību) būtiski ietekmē ārējo finanšu instrumentu pieejamība kopienu iniciatīvu atbalstam. Viens no nozīmīgākajiem ārējiem finanšu resursiem kopienu iniciatīvu atbalstam līdz šim ir bijis un turpina būt ES finansējums, kas lauku un zivsaimniecībai nozīmīgās teritorijās ir pieejams LEADER pieejas īstenošanai. Tā iemesla dēļ, ka LEADER pieejas projektos projektu vadība nav apmaksāta (lielākoties tiek finansēta pamatlīdzekļu un pakalpojumu iegāde), to īstenošana balstās uz citu institūciju apmaksāta darba rēķina. Laukos sabiedriskā labuma projektus bieži īsteno pašvaldībās algoti darbinieki. Tas rada izpētes vērtu jautājumu par pilsoniski aktīva lauku iedzīvotāja profilu.
Līdz šim Latvijā novērojama situācija, ka biedrību un nodibinājumu skaits aug neproporcionāli pilsoniskās aktivitātes pieaugumam. Lauku teritorijās šādu situāciju lielā mērā ir ietekmējis fakts, ka LEADER pieejas projektiem, ko īstenoja biedrības, bija lielāka atbalsta intensitāte salīdzinājumā ar pašvaldību un uzņēmēju īstenotiem projektiem. Tas radīja NVO dibināšanas vilni, kam nav patiesas pilsoniskas iniciatīvas pamata. Sekas – formāli dibinātu NVO īpatsvara pieaugumam, kuras paredzētas finanšu piesaistei pašvaldību funkciju īstenošanai vai pat komercdarbības attīstībai. Diemžēl sabiedrībā tas kropļo izpratnei par biedrošanos, pilsonisko aktivitāti un iedzīvotāju iniciatīvu būtisko lomu vietējās attīstības kontekstā. Ilgstošā biedrību likvidācijas procedūra un salīdzinoši vienkāršā biedrību darbības juridiskā uzturēšana bez aktivitāšu īstenošanas, ir radījusi situāciju, ka pastāv liels daudzums faktiski nedarbojošos organizāciju. Tas ierobežo iespēju konstatēt objektīvu NVO skaitu un organizēto pilsonisko aktivitāti Latvijā kopumā.
Atbalsta programmu, fondu nozariskā politika atjaunotajā Latvijā būtiski ietekmēja situāciju, ka lauku ciemos vairāk veidojušās nevis teritoriālās kopienu (apkaimju) attīstības organizācijas un kustības, bet šauri nozariskas organizācijas un šauras, mērķa grupas apvienojošas vai apkalpojošas, organizācijas. Ir vietas, kur identificējams tā saucamais “džentlmeņa komplekts” – biedrība pensionāriem, medniekiem, sievietēm un jauniešiem. Ja ārējais finansējums kādā no jomām pārtrūkst, biedrības bieži vien nīkuļo vai faktiski (ne juridiski) pārtrauc savu darbību.
Šobrīd, kad lauku attīstībā joprojām prevalē no augšas virzītas iniciatīvas, kas iekļautas nozares politikas plānošanas dokumentos, vietējās iniciatīvas tiek pieskaņotas nacionālajām interesēm un tiek “iesaiņotas” kā vietējās vajadzības. Līdz ar to rodas situācijas, ka attieksme pret kopienu attīstības projektu izstrādi un tajos minētajiem pamatojumiem nonivelējas līdz tam, ka vajadzības un risinājumi tiek pielāgoti vispārpieņemtām, universālām nacionāli vai starptautiski izvirzītām prasībām. Tas noved līdz situācijai, kad kopienu darbības veidu nosaka naudas un finansētāja interešu dominance pār īstenu vietēju vajadzību. Pāreja jeb paradigmas maiņa no izteikti nozariskas plānošanas uz integrētu plānošanu tiek īstenota tikai pēdējos gados un bieži tiek saistīta ar nepieciešamību mainīt vispārējo plānošanas kultūru. Tas būtiski apgrūtina integrētu pieeju vietējai attīstībai, kur integrētiem risinājumiem paredzētam finansējumam papildus tiek “uzspiestas” nozarēm tipiskas prasības vai arī tiek pieprasīta pārlieku liela aktivitāšu nošķirtība.
Pēdējos gados pilsoniskās sabiedrības attīstību veicinošās aktivitātes ir sekmējušas iedzīvotāju zināšanu par vietas un kopienu attīstību pieaugumu. Jūtams, ka būtiski palielinājies arī lauku kopienās dzīvojošo atbildības līmenis par savu vietu un tās attīstību. Ir novērotas iniciatīvas, kur vietējās kopienas spēj apvienot resursus un kopīgi mērķtiecīgi virzīties uz kopienas dzīves līmeņa un vispārīgas apmierinātības celšanu. Diemžēl lielākā daļa cilvēku, īpaši laukos, spiesti domāt par izdzīvošanu, nevis labāku dzīvošanu. Šis fakts ir nozīmīgs šķērslis radošuma un jaunu risinājumu meklēšanā dziļi iesakņojušos kopienu problēmu risināšanā. Kopienām trūkst mūsdienīgas attīstības perspektīvas. Ir novērojama arī būtiska tendence – vietējās sabiedrības noslāņošanās, kas izpaužas gan materiālajā, gan pilsoniskās līdzdalības aspektā. Kopienās turpina dominēt “mātišķo rūpju attīstības” princips, kas paredz nesavtīgu palīdzību un rūpes par līdzcilvēkiem, tajā pašā laikā pastāv vāji attīsta sabiedrības iesaiste un līdzdalība, tāpat arī pats cilvēks, kam nepieciešama palīdzība, tiek uztverts kā palīdzības saņēmējs, patērētājs un netiek prasīta viņa aktīva pozīcija.
Būtisku lomu kopienu attīstībā šobrīd spēlē arī vietējā līmeņa koordinējošie atbalsta mehānismi, piemēram, vietējās rīcības grupas, kopienu fondi. Šo organizāciju kapacitāte un darbības pieredze pēdējos gados ir augusi un ir efektīvi izmantojama kopienu ilgtspējīgas attīstības sekmēšanā.
Pieejas, kas veicina no ārēja finansējuma neatkarīgu lauku kopienu iniciatīvu īstenošanu
Lai Latvijas lauku kopienu attīstības iniciatīvu īstenošana būtu iespējama bez ārējā, tai skaitā, starptautisko fondu, finansējuma, jāturpina darbs pie kopienās īstenojamo iniciatīvu ekonomiskā pamatojuma attīstīšanas. Ar to tiek saprastas aktivitātes, kuras tiek balstītas nevis uz kopienu vēlmju īstenošanu salīdzinoši brīvi pieejama ārējā finansējuma apstākļos, bet uz reālām vajadzībām, kuru īstenošana palīdz un veicina kopienas resursu efektīvu un saudzīgu izmantošanu, palīdz noturēt vitāli nepieciešamus resursus kopienas ietvaros un sekmē kopienas resursu vairošanos. Lai gan var rasties priekšstats, ka šādas darbības sekmē slēgtu sociāli ekonomisku sistēmu veidošanos, kopienām ir jābūt atvērtām un sadarbīgām gan reģionālā, gan nacionālā, gan globālā mērogā. Kopienām primāri ir jāapzina savi vitāli svarīgie resursi jeb, biznesa valodā izsakoties, konkurētspējīgā priekšrocība ap kuru ir veidojams ilgtspējīgas attīstības scenārijs.
Latvijā jau līdz šim ir attīstītas daudzas pozitīvas iniciatīvas, kas veicina kopienu ekonomikas, enerģētikas un citu aspektu attīstību, piemēram, krājaizdevumu sabiedrību veidošana un attīstība, kopienu sociālo uzņēmumu veidošana un attīstība. Lai mazinātu atkarību no ārējiem resursiem, Latvijā jāturpina attīstīt vietējo resursu koncentrēšanas iniciatīvas, kas izmantojamas kopienām svarīgu projektu īstenošanā, piemēram, crowdfunding (pūļa jeb iedzīvotāju finansējums) vai Latvijā mazāk zināmais crowdlending (pūļa jeb iedzīvotāju aizdevums, kas tuvs krājaizdevumu sabiedrību idejai). Nozīmīgs resurss, ja tas tiks balstīts uz vietējo iedzīvotāju un uzņēmēju resursu mobilizāciju, nākotnē būs kopienu fondi. Ja Latvijā turpināsies ideju par sociāli un teritoriāli atbildīgu uzņēmējdarbību attīstība, daudzas vietējo kopienu iniciatīvas var iegūt jaunu jēgu un nozīmi ilgtspējīgā kopienu attīstībā.
Būtisks un joprojām nenovērtēts resurss nākotnes laukos ir sociālā uzņēmējdarbība, kur saimnieciskās darbības rezultātā gūtā peļņa tiek reinvestēta kopienā – tās ilgtspējīgu un iekļaujošu attīstību sekmējošu vajadzību apmierināšanā. Jāturpina attīstīt arī tādas idejas kā co-sharing (kopīgi lietojami resursi), kas var būt gan kopīgie dārzi, gan kopīga automašīna un darba vieta utt. Zīmīgu lomu kopienas resursu ilgtspējīgā attīstībā var nodrošināt arī cirkulārās ekonomikas principu iedzīvināšana vietējā ekonomikā.
Domājot par lauku kopienu iniciatīvu atbalstu, tai skaitā finansēšanu, jāturpina darbs pie jomas valstiskā nozīmīguma stiprināšanas un jārod atbalsts Latvijas valsts budžetā reģionālās attīstības kontekstā, nodrošinot lauku teritoriju “dzīvīgumu” un spējinot Nacionālajā attīstības plānā iekļauto cilvēkdrošību.
