Fiziski jūti, kā migla dzimst
Linda un Kaspars ir lauku māju un cilvēku savedēji. Gadu garumā izveidojusies nemaldīgā intuīcija ļauj atrast labākās saderības citiem laimīgajiem, taču paši ilgi bijuši kurpnieki bez kurpēm.
Aronas cilts vieta Lindu un Kasparu izvēlējusies sev uzreiz, vienā mirklī, 2018.gadā. Tiekoties ar jaunienācējiem, rodas iespaids – 2018.gads ir bijis tāds kā atvērto durvju gads laukos. Viensētas piebirušas pilnas ne tikai Vidzemē, bet arī citos Latvijas reģionos. Vai kāda kolektīvā intuīcija būtu teikusi, ka gaidāmas lielas pārmaiņas?
Par ķīmiju ar mājām Aronā Linda stāsta: “Tajā gadā diezgan daudz apskatījām. Mēs vispār esam bijuši ļoti daudz viensētās, bet kad ienācām šajā, tad asaras pa gaisu. Nu tā, ka tu esi atradis savu vietu. Mēs pat nezinājām, vai šo vietu pārdod. Mēs viņu vienkārši atradām, mans vecaistēvs atveda uz šejieni. Beigās noskaidrojām, ka pārdod, atradām īpašnieku.”
Arī Kaspars saka, ka lēmums pieņemts vienā mirklī: “Šeit uzreiz, jau tikai tuvojoties, nākot kājām uz šejieni, jo nevarēja iebraukt – bija vēls pavasaris un šausmīgi mitrs, sapratām – jā! Saskatījāmies un pateicām – būs! Šī vieta būs!
Linda: “Var mani apstrīdēt vai oponēt… bet viens ir, ka tu ienāc lauku sētā un ar prātu mēģini visu saprast, bet otrs ir tā, manuprāt, vissvarīgākā sajūta, klikšķis ar to vietu. Es to saucu par klikšķi. Tas ir, kad tu ienāc un tu zini – ir! Re, kur ir! Tās mājas var nebūt tik labā stāvoklī, bet, ja tu atrodi to vietu, kaut kas ar tevi notiek… Tev visa dzīve mainās! Tev ir tāda enerģija! Mums paveicās, ka mums abiem bija tas klikšķis. Mēs esam ļoti daudz bijuši, kaut kur pāri braukā un meklē, un vistrakākais ir tad, kad vienam ir tas klikšķis un otram nav.”
Pirkuma process bijis sarežģīts. Iespējams, ka, ja abiem nebūtu pieredzes nekustamo īpašumu jomā, rokas būtu nolaidušās. Mantojumu dalīšanas radītās problēmas tomēr izdevies atrisināt, un to laiku Linda raksturo kā pārbaudes laiku: “Mums te jautri gāja. Tas sākums bija tāds…. Man šķiet, ka tā ir tā cīņa par vietu. Tev ir jāpierāda, ka tu tiešām gribi te dzīvot.”
Pirmos gadus braukājuši, pļāvuši, kopuši, tīrījuši, bet 2020.gada martā, kad Covid- 19 kā melns mākonis pārvēlās pāri robežām, pārvākšanās notikusi strauji: “Ja nebūtu šāds periods, iespējams, mēs vēl būtu Rīgā. Ļoti iespējams. 2020. gada martā, kad pateica – viss, Latvijā sākas, mēs tai pašā dienā bijām sakrāmējuši mantas un atbraucām uz šejieni. Dienas jautājums. Pat nebija domu vispār jau pēc pirmajiem diviem mēnešiem, ka mēs vēl varētu braukt atpakaļ. Mēs visu atteicām – dzīvokli, ofisu, pilnīgi visu.”
Kaspars stāsta, ka daudzi, kas paši nākuši no laukiem, atbraukdami ciemos, par izvēli teikuši – darba daudz, ļoti daudz darba! Un darba tiešām bijis ļoti daudz. Māja nav bijusi mīlēta un kopta, grīdas dēļus redzēt caur atkritumu slāni nav bijis iespējams. Palīdzējusi tā – īstās, savas vietas iedotā enerģija un lielā gribēšana. Pusgads pagājis, kamēr no mājas visa draza izstiepta laukā un savests kārtībā pagalms. Tad Kaspars izremontējis būdiņu, kurā pāris nodzīvojis kādus 9 mēnešus, līdz lielam aukstumam. Bez dušas, bez tualetes, tik ļoti ārpus komforta zonas, ka par to varētu lasīt gudras, pamācošas lekcijas. Abi stāsta: “Bet tajā pašā laikā, mēs tur ziemā sēdējām, bija tik ļoti skaista ziema. Mēs sēžam, sveces sadegtas. Mēs darījām maksimāli visu, lai būtu tā atmosfēra tik laba, ka tev nekur negribas iet. Ziema bija pasakaina. Vēl tās lielās egles visas sasnigušas ar sniegu!
Likās, ka esam nekurienē. Dzīvojam vienkārši mazā būdiņā. Kā atvaļinājumā, apmēram. Var jau sūdzēties, bet, iedomājieties, citi maksā 50 eiro dienā, lai dzīvotu tādā būdiņā! Kaut kur brauc speciāli, bet mums tā ir ikdiena!”
Lindas vecvecāki, kā saka pati Linda “skrejceļu pakaisīja puķītēm”. Kamēr nav bijis nekādu ērtību, braukuši pie vectētiņa mazgāt drēbes, mazgāties paši, un vienmēr sagaidīti ar pusdienām. Vecvecāki arī saveduši kopā ar īstajiem cilvēkiem, jo apkaimē zina katru meistaru, kuram traktors, kuram zāģis, ko kurš prot un kādi kuram niķi.
3 gadu laikā ir tikts gana tālu, Linda un Kaspars dzīvo jau iekšā mājā, kurā ievākšanās notikusi saspringtā tempā: “Divas dienas pirms -15 aukstuma ievācāmies mājā. Mums vēl mājā grīdas nebija nedēļu pirms tiem -15. Mēs paskatījāmies – nāk! -15, -17, -20. Sapratām, ka būdiņā mums nebūs viegli tajā laikā. Paši braucām ar busiņu pakaļ dēļiem uz Alūksni. Sarunājām draugu, kurš ielika grīdu. Vienā dienā salikām mājā grīdu. Astoņos no rīta sākām, un viņš divpadsmitos naktī beidza.”
To, cik grūti no apaļas nulles tikt atpakaļ komforta zonā, Linda labi zina: “Mājas atjaunošana tikai ievelkas, ievelkas un ievelkas. Tagad mēs nospraudām mērķi, ka pabeidzam, lai tek silts ūdens. Tūliņ jau sāksies rudens. Labi, ka pods ir. Milzīgs notikums! Tās lietas, kas agrāk bija pašsaprotamas, nepievērsi viņām uzmanību, tagad katra liekas kā maza uzvara. Silts ūdens tek… Es raudāju, kad man pirmo reizi bija izlietne un silts ūdens tecēja. Uz poda apsēdies, un nobirst asara, jo tā ir maza uzvara.”
Daudz ir darīts pašu rokām, bet arī ar meistariem esot veicies. Kaspars pats taisījis krēslus, būvējis māla sienu, un abi atzīst, ka māja ir iemācījusi ļoti daudz. Ne tikai remontēt un būvēt, bet vispār galvā sakārtot: “Tas iemāca nereāli daudz. Tu ienāc tai mājā, un tu pats esi ar savu enerģiju to māla sienu taisījis, un tā ir tava enerģija. Un arī mēs esam foršus meistarus satikuši, tos mēs iesakām visiem. Tagad ļoti daudz meistari taisa meistarklases. Tu vari samaksāt, viņi atbrauc, parāda, viņi iemāca. Bet, ja ir plaša tā meistarklase, 15-20 cilvēkiem, tad ir grūti kaut ko iemācīties. Individuāla meistarklase ir pats labākais, kas var būt. Meistars izdarīja tik, cik mēs viņam samaksājām, tik viņš arī izdarīja uz tās sienas. Ar visu materiālu, visu izstāstīja, mēs vēl nofilmējām. Viņš parādīja, iemācīja. Untagad tu varēsi jebkur uztaisīt māla sienu. Tas tāds foršs process. Māja mūs ir izaudzinājusi ļoti. Attiecības, sadzīve, sapratne un iecietība.”
Bailes no dzīves laukos aizvien sakņojas iesīkstējušajā viedoklī, ka laukos var dzīvot un izdzīvot tikai ar smagu fizisku darbu, no rīta līdz vakaram, govju slaukšana, ražas vākšana un siens – viss ar rokām. Linda saka: “Ļoti daudzu ģimeņu vecāki negrib, ka viņu bērni dzīvo laukos, jo tas viņiem asociējas ar nenormāli smagu darbu, ar lopiem, ar ravēšanu. Bet tagad tā dzīvošana laukos ir tik ļoti mainījusies! Kad mēs publicējam pārdodamos īpašumus, cilvēkiem liekas – lauku māja bez zemes nav nekas, lauku mājai vajag 15-20 ha. Nu, muļķības tās ir! Viss ir tik ļoti mainījies! Tu vari skaisti, baudpilni dzīvot laukos arī ar vienu hektāru vai pushektāru zemes. Tas ir tā kā privātmāja, tikai tev neskatās logos neviens. Un tu to savu vidi vari veidot pats. Vairs nav tas šausmīgi smagais darbs, ka no rīta līdz vakaram uz kūti, vari vienkārši dzīvot mierā, skaisti un dabā. Tagad cilvēki pamazām to sāk saprast – ka ir pilns ar darbu, ko vari darīt, atrodoties jebkurā vietā, nodrošināt sevi, strādājot attālināti, piemēram, un dzīvot laukos.”
Arī Linda un Kaspars turpina savus iepriekšējos darbus. Linda pēc kādu 6 gadu nodzīvošanas ārzemēs atgriezusies atpakaļ Latvijā, uzreiz sapratusi, ka grib tirgot īpašumus, tas gruzdējis iekšā visu laiku. Dzīvokļu tirgošana nav bijusi īstā stihija, bet: “Kaut kā sēdēju ofisā un ieraudzīju nereāli skaistu lauku māju turpat netālu. Sazvanīju īpašnieku, saku, ka es varētu to māju pārdot. Nezinu, kas tas bija, kaut kāds iekšējs impulss, grūdiens. Viņš saka: “Nu, labi, man nav laika pašam.” Aizbraucu uz to vietu, un es gribu to vietu sev. Tādā egļu mežā, ar tādām simtgadīgām eglēm, tāda guļbūves māja. Un, es viņu pārdevu divu dienu laikā! Tad sapratu, ko gribu darīt. Apskatījos apkārt, ticība laukiem bija beigusies. Daudzi bija aizbraukuši prom. “Laukos jau nekas nenotiek, laukos viss ir slikti, laukos nav darba…” Tāda sajūta bija, ka cilvēki vispār ir aizmirsuši, kas ir lauki, kas ir tā pievienotā vērtība. Visi tikai uzsvēra to, kā te nav. Un tad es sapratu, ka, vienkārši, neviens ar to nopietni nenodarbojas.”
Savukārt, Kaspars atklāj māju raksturu nākamajiem īpašniekiem: “Man bija apsaimniekošana. To es vēl joprojām daru. Lauku mājas mēs pirms pārdošanas sakopjam, iztīrām, lai cilvēks vispār varētu ieraudzīt to potenciālu. Lai var redzēt, kas ir jāizdara. Bieži vien ienāk un nobīstas no tā visa, un grib projām pēc iespējas ātrāk. Tādā veidā, tīrot tās mājas, tu iemācies tās mājas stāstu – kas te ir dzīvojis, kas ir noticis. Bieži vien tām mājām vairs nav tādu saimnieku, kuri varētu pastāstīt mājas vēsturi, bet jaunajam īpašniekam tas, tomēr, interesē.”
Abi priecājas, ka viss šobrīd mainās, ka pamazām cilvēki iemācās izsvērt ieguvumus no dzīvošanas laukos, plašāk skatīties un izmantot pieejamos resursus, atrast dažādus dzīvošanas modeļus. Gandarījums par lauku apdzīvotības pieaugšanu ir liels, īpaši, ja pats esi tai pielicis savu roku: “Cilvēki beiguši runāt, ka laukos nekā nav. Tagad laukos ir viss, un visiem vajag atpakaļ! Tagad pilsētā vairs nekas nav, viss esot izsmelts. Vairs nepievērš uzmanību, kas te nav, bet lūkojas uz tiem plusiem, kas te ir. Tās mājas, ko mēs tirgojam, kaut kā pašas atnāk. Foršāk ar pamestām mājām, kurām tu redzi, ka viņām saimnieku vajag, un pēc iespējas ātrāk. Un brauc pēc kāda laika garām, tas ir vislielākais gandarījums, kad tu brauc un redzi, kā gaisma spīd, ka tur rosās. Paskaties, kā viņi jau uztaisījuši! Mēs ļoti bieži braucam garām tām mājām, kurām esam atraduši saimniekus. Tu redzi, kā dzīvo tā vieta.”
Tomēr, vērtējot ar profesionāļa aci, Linda brīdina, ka viensētas nav bezgalīgā skaitā: “Ir jāsaprot tas, ko cilvēki vēl nesaprot- lauku viensētas nav neizsmeļams resurss. Tas ir diezgan papostīts un norakts, un nodedzināts. Pienāks tāds brīdis, kad nebūs vairs to mājiņu. Vai nu tās būs sabrukušas pašas savā ceļā, vai nu būs kāds palīdzējis to izdarīt, vai nu tām būs saimnieki. Bieži vien ārzemnieki novērtē mūsu simtgadīgās ēkas vairāk, nekā latvieši. Tādu naudu, kādu maksā francūži, ķīnieši par mūsu simtgadīgām lauku mājām… latvieši pat neiedomājas, ka tā var maksāt. Tur arī bieži vien tās lauku mājas šobrīd aiziet.”
Elastīga domāšana šobrīd laukos ir, iespējams, vajadzīgāka, nekā varens traktors. Linda un Kaspars spēj ieraudzīt iespējas visur: “Cilvēki, kas te dzīvo visu mūžu, viņi vairs neredz tos resursus. Ne jau tāpēc, ka viņi nenovērtētu, bet viņi vienkārši ir aizmirsuši. Tad te nekā nav, nekā nav… Kā, nekā nav?! Paskaties, mums, rekur stāv simts pirts slotas, nu, pārdod tās, un tev būs divsimt eiro! Nu, kā tas ir – nekā nav!
Sākumā, kad mēs atbraucām, par projektiem, piemēram, gājām interesēties. Madonā pašvaldībai ir ļoti labi projekti, kur tu vari uzsākt mazo biznesu ar 4 tūkstošiem eiro. “Madona var labāk” – tā sauc. Lindas brālis tā ir uzsācis filmēšanu, fotografēšanu. Tu vari par to naudu pirkt lietotas mantas, nav nekādu sarežģīto uzstādījumu, gadu tikai pārbauda, kā to gadu gājis. LAD-ā, piemēram, tas nav ne tuvu tam… Aizejot un parunājoties ar viņiem, mēs vēl bijām biznesa inkubatorā, un biznesa inkubatora vadītāja arī teica: “Nāc, mēs palīdzēsim, uztaisīsim kopā! Noprezentēsi sākumā mums, mēs pieliksim kaut ko…” Izpalīdzīgi cilvēki, ļoti! Mums ir paveicies, kad iestājāmies biznesa inkubatorā, iepazinām ļoti daudz cilvēku. Tā bija ļoti, ļoti vērtīga lieta, tur ir tik daudz jauniešu ar tik daudz fantastiskām idejām! Katrs ar savu ideju! Sāk ar vienu ideju, beidz pavisam ar kaut ko citu! Ko viņi jau dara, ko viņi darīs. Sēdēju un pie sevis domāju, “aha…laukos nav ko darīt, laukos nav darba…”, bet paskat, kā!”
Linda un Kaspars māju šķūnī sākuši rīkot dzīvesveida pasākumus, Līgo balles, dažādus rituālus. Tepat bijusi aroniešu cilts apmetne, upei otrā krastā – senie apbedījumi. Gaisā aizvien esot jūtama šīs cilts klātbūtne, labvēlība un pieņemšana. Linda saka, ka ir pārliecināta – te atbrauks tie, kam ir jāatbrauc un tiks satikti tie, kurus jāsatiek. Šis laiks ļoti ātri saved kopā cilvēkus, kuriem ir jāsatiekas, kuriem ir līdzīgas idejas, domas.
Arī drudžainais saspringums ir atlaidies. Sākumā šķitis – visam jābūt absolūti perfekti sakoptam, nopļautam, izravētam, pēc kaut kāda iedomāta standarta. Linda stāsta, kā tas mainījies: “Taču saproti, ka dzīvo šeit sev! Tas nav tādēļ, lai tu parādītu, izrādītos kādam. Nav jābūt pedantiskai dzīvei kā rāmītī, jo tā ir pieņemts, ka jābūt tā. Beigās mēs tādā sajēgā sākām dzīvot. Tu vari izvēlēties visu laiku šeit strādāt nenormāli, lai iekļautos sabiedrības uzstādītajā vai savā iedomātajā modelī, kā būtu jābūt, bet tu arī vari visu dienu pavadīt vīgriežu pļavā, griezt vīgriezes, čilot, klausīties dziesmas un vienkārši baudīt dzīvi. Nedrīkst pazaudēt to piedzīvojumu un baudīšanu. Tad kāda jēga no tā visa?… Kopš brīža, kad mēs te sākām dzīvot, dzīve ir tik ļoti izmainījusies! Bieži vien pazūd laika atskaites punkti. Ir pilnīgi citādi, kopš mēs esam šeit sākuši dzīvot. Brīžiem es sēžu tajā kalniņā, domāju – Jēziņ, šī tiešām ir mana dzīve? Šī vieta mūs ļoti audzina, ver vaļā vis kaut ko – jušanas, sajušanas, saprašanas, vērtības.
Te ir vieta, kur var redzēt vakaros, kā migla dzimst. Stāvi šeit pie šķūņa, te ir tā kā saliņa, un visapkārt tā migla ceļas no visām pusēm. Vēl vakar es stāvēju ar muti vaļā. Un tā katru reizi. Tu jūti fiziski, kā migla dzimst.”
Uz Rīgu atpakaļ nevelk, nevienā brīdī ne. Linda un Kaspars saka, ka labākas vietas par to, kas ir tagad, būt nevar un šis ir labākais, kas ar viņiem varējis notikt. Te var satikt tos cilvēkus, kurus pats izvēlies satikt. Pirmkārt jau – satikt pats sevi tādu, kāds esi patiesībā.
📷 Rakstam pievienotas Gintas Zīvertes fotogrāfijas.
Stāstu sagatavoja “Latvijas Lauku forums” un Vidzemes plānošanas reģions, stāsts tapis “Apvārsnis 2020” projekta “PoliRural” ietvaros.
Jaunienācēji lauku telpā ir viena no prioritārajām kopienas grupām, kurām šobrīd pievērsta pastiprināta uzmanība. Latvijas lauki iztukšojas un nepieciešamas rīcības, lai ne tikai stiprinātu tās iedzīvotāju grupas, kas tur joprojām mīt, bet radītu labvēlīgu vidi arī jauniem iedzīvotājiem. Vairāk par projektu angļu valodā uzziniet https://polirural.eu/.
