Dažas kopienas vieno kultūras nams, citas – skola vai baznīca. Stacijas Skaistas kopienu vienoja dzelzceļa stacijas perons.

Tieši tur pirms dažiem gadiem, 18. novembrī, satikās cilvēki, kuri daudzus savus kaimiņus nebija redzējuši pat 20 un 30 gadus. Viņi iededza svecītes, dziedāja dziesmas un saprata, ka vēlas būt kopā biežāk. No šīs tikšanās aizsākās kopiena, kas šodien vieno cilvēkus no apkārtējām viensētām un soli pa solim veido savu vietu.

“Mēs satikām kaimiņus, kurus nebijām redzējuši 20 un 30 gadus.”

Interesanti, ka kopienas sākotnējais mērķis nebija izveidot biedrību vai organizēt pasākumus. Cilvēki apvienojās, lai iestātos par vilciena pieturas saglabāšanu “Stacija Skaista”. Tika savākti vairāk nekā 300 paraksti. Lai gan pieturu saglabāt neizdevās, ieguvums izrādījās daudz lielāks – cilvēki atkal iepazina viens otru un saprata, ka kopā var paveikt daudz vairāk.

Dzīvot nomaļā vietā nozīmē paļauties citam uz citu

Stacijas Skaista atrodas starp diviem pagastiem. Vietējie joko, ka viņi nav ne vieni, ne otri – viņi ir Stacijas Skaista cilvēki.

Ikdienā šeit dzīvo vien aptuveni 50–70 cilvēku. Vasarās iedzīvotāju kļūst vairāk, jo atgriežas bērni, mazbērni un ģimenes no Rīgas, Krāslavas un Daugavpils.

Līdz pilsētai jāmēro ceļš pa grants segumu, nav ne veikala, ne pasta, ne kultūras nama. Arī sabiedriskais transports nav viegli sasniedzams. Daudzi ik dienu dodas uz darbu Krāslavā vai citviet, savukārt bērni skolā un bērnudārzā brauc uz pilsētu.

Tomēr vietējie nesūdzas. Viņi ir pielāgojušies un iemācījušies paļauties viens uz otru.

Ja kādam nepieciešams aizbraukt pie ārsta vai uz veikalu, WhatsApp grupā ātri atrodas cilvēks, kurš var paņemt līdzi. Ja kādam vajadzīga palīdzība ikdienas darbos, kaimiņi zina, ka var paļauties cits uz citu.

Stirnas ezers – vieta, kur satiekas kopiena

Viens no redzamākajiem kopienas darbiem ir Stirnas ezera krastmalas sakārtošana.

Ar projektu atbalstu un pašu ieguldīto darbu izveidota terase, ugunskura vieta, šūpoles, volejbola laukums un sakopta apkārtne. Šodien šī ir vieta, kur satiekas gan vietējie iedzīvotāji, gan tie, kuri vasarās atgriežas dzimtajā pusē.

Taču līdzās jaunām vietām kopiena rūpējas arī par vēsturi. Tiek apzināti pilskalni, senkapi un vietējo cilvēku atmiņas, jo arī tās ir daļa no vietas identitātes.

“Mēs mēģinām ne tikai radīt kaut ko jaunu, bet arī atcerēties un saglabāt vēsturiskās atmiņas.”

Kad pietiek ar vienu ziņu

Kopienas spēks vislabāk redzams ikdienā. Šovasar pirms kapusvētkiem kļuva skaidrs, ka ceļmalas nebūs nopļautas un nokļūšana kapsētā varētu būt bīstama.

Pietika ar vienu ziņu WhatsApp grupā.

“Nepagāja ne stunda, kad mums atsaucās jaunieši, atbrauca ar savu tehniku un nopļāva bīstamākos ceļa posmus.”

Tieši tāpat tiek risinātas arī citas situācijas – tiek palīdzēts vientuļiem kaimiņiem, cilvēkiem ar kustību grūtībām vai tiem, kuriem nepieciešams transports uz pilsētu.

Pierobežā noturība sākas ar kaimiņiem

Dzīvojot pierobežā, cilvēki labi apzinās, ka ne vienmēr palīdzība būs tepat blakus.

Tāpēc kopiena domā arī par noturību – organizē tikšanās ar valsts dienestiem, civilās aizsardzības speciālistiem un pašvaldību, runā par rīcību krīzes situācijās, 72 stundu somu, elektroapgādes pārtraukumiem un savstarpēju palīdzību, lai būtu gatavība rūpēties vienam par otru jebkurā situācijā.

Pašpietiekamība nav izvēle – tā ir ikdiena

Sarunas laikā vairākkārt izskanēja viens vārds – pašpietiekamība.

Un tas nav tikai stāsts par piemājas dārzu vai ziemas krājumiem, bet tā ir pārliecība, ka cilvēks prot izaudzēt, pagatavot, salabot, palīdzēt kaimiņam un iemācīt šīs prasmes arī bērniem.

“Mēs esam pašpietiekami. Mums ir zināšanas un prasmes, kā dzīvot laukos.”

Tieši tāpēc bērni vasarās šeit mācās ne tikai atpūsties. Viņi iepazīst dabu, palīdz vecākiem un vecvecākiem, mācās darīt paši un saprot, ka kopiena nav tikai vieta kartē, bet tie ir cilvēki.

Kopiena sākas ar vienu soli

Stacijas Skaistas stāsts pierāda, ka kopiena var sākties pavisam vienkārši – ar satikšanos uz perona.

Un pēc tam tā aug ar katru kopīgi nopļautu ceļmalu, katru sakārtotu ezera krastu, katru palīdzības zvanu kaimiņam un katru cilvēku, kurš ir gatavs atvēlēt savu laiku kopējam labumam.

Varbūt tieši tas ir lielākais pierobežas spēks – nevis spēja iztikt vienam, bet spēja būt kopā.

Stāsts tapis kopienu stāstu sērijas “Pierobeža dzīvo” ietvaros. Iniciatīva tiek īstenota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par informācijas saturu atbild biedrība “Latvijas Lauku forums”.