Pēdējās dienās plašu rezonansi izraisījušas diskusijas par atlīdzību nevalstisko organizāciju pārstāvjiem par darbu Memoranda padomē. Taču šis jautājums ir daudz plašāks par vienu finansējuma pozīciju. Tas liek uzdot būtisku jautājumu – vai sabiedrības līdzdalība demokrātijā tiek uztverta kā darbs vai kā formāla “pasēdēšana”?
Šī diskusija skar ne tikai dažas lielas organizācijas Rīgā. Tā skar arī kopienu centrus, vietējās biedrības, nodibinājumus un iedzīvotāju padomes visā Latvijā. Cilvēkus, kuri pēc sava algotā darba raksta projektus, organizē pasākumus, uztur kopienu telpas, piesaista finansējumu, palīdz krīzes situācijās, pārstāv savu kopienu pašvaldībā un meklē risinājumus transporta, pakalpojumu vai enerģētikas jautājumos.
Daļa šo darbu tiek veikta algotā darbā, daļa – pilnībā brīvprātīgi. Taču abos gadījumos tas ir darbs sabiedrības labā.
Par finansējumu var un vajag diskutēt
Nevalstiskais sektors nav ārpus kritikas. Finansējuma sistēmas ir jāvērtē, rezultāti jāmēra un organizācijām jāspēj pamatot savu darbu un sasniegtos rezultātus. Ir pamatoti diskutēt par atlīdzības apmēru, finansēšanas principiem un darba kvalitāti.
Tomēr apgalvojums, ka atlīdzība par līdzdalību ir samaksa par “pasēdēšanu”, nav sistēmas izvērtējums. Tas noniecina pašu līdzdalības būtību un cilvēku ieguldījumu demokrātiskajos procesos.
Šādi vispārinoši izteikumi visvairāk skar nevis abstraktu “NVO sektoru”, bet konkrētus cilvēkus, kuri bieži dara sarežģītu un emocionāli prasīgu darbu par nelielu atalgojumu vai vispār bez tā.
Publisks finansējums nemaina organizācijas neatkarību
Diskusijās izskanējis arī viedoklis, ka organizācijas, kuras saņem valsts finansējumu, kļūst par valsts organizācijām.
Šādam apgalvojumam nav pamata. Publisks finansējums nemaina organizācijas piederību vai neatkarību. Pretējā gadījumā par valsts uzņēmumiem būtu jāsauc arī komersanti, kas saņem Eiropas Savienības fondu atbalstu, bet par valsts saimniecībām – lauksaimnieki, kuri saņem platību maksājumus.
Publisks finansējums rada pienākumu atbildīgi izmantot līdzekļus un atskaitīties par paveikto. Tas nerada pienākumu piekrist finansētājam vai atteikties no sava viedokļa.
Līdzdalībai ir izmaksas
Reģionos no kopienām un biedrībām bieži sagaida, ka tās pašas atradīs finansējumu, organizēs cilvēkus, sagatavos projektus, brauks uz sanāksmēm un pārstāvēs sabiedrības intereses.
Tas viss prasa laiku, zināšanas un resursus.
Brīvprātīgais darbs nenozīmē, ka tam nav izmaksu. Vienkārši šīs izmaksas sedz pats cilvēks – ar savu laiku, transporta izdevumiem, ģimenes vakariem, nepadarītu algoto darbu un nereti arī ar savu veselību.
Ja līdzdalība iespējama tikai bez atlīdzības, tā nekļūst bezmaksas. Tā kļūst pieejama galvenokārt tiem, kuri paši var atļauties par to samaksāt.
Rezultātā mazāk dzirdamas kļūst attālākas teritorijas, mazās organizācijas, cilvēki ar aprūpes pienākumiem un tie, kuri nevar atļauties zaudēt darba dienu. Zaudē ne tikai pilsoniskā sabiedrība. Zaudē arī valsts, jo lēmumos pietrūkst cilvēku pieredzes no vietām, kuras šie lēmumi ietekmē.
Mazās kopienās pilsoniskā drosme bieži ir klusāka
Lauku teritorijās līdzdalība bieži prasa vēl lielāku drosmi.
Cilvēki viens otru pazīst, pašvaldība nereti ir lielākais darba devējs, un nākamajā dienā visiem atkal jāsatiekas. Tāpēc pilsoniskā drosme ne vienmēr izpaužas skaļos protestos. Dažreiz tā ir viena biedrības vadītāja, kura tomēr uzdod neērtu jautājumu. Iedzīvotāju padome, kas pieprasa informāciju. Kopiena, kas nepiekrīt, ka par tās nākotni lemj bez tās līdzdalības.
Demokrātija balstās līdzdalībā
Latvijas neatkarība neradās tāpēc, ka cilvēki klusējot gaidīja nākamās vēlēšanas. Tā radās tāpēc, ka cilvēki organizējās, runāja, uzņēmās atbildību un aizstāvēja sabiedrības intereses.
Pilsoniskā līdzdalība nav greznība. Tā ir demokrātijas neatņemama sastāvdaļa.
Arī Latvijas Lauku forums turpinās piedalīties dialogā ar valsts un Eiropas institūcijām, strādāt pie finansējuma nosacījumu pilnveides un iestāties par to, lai lauku teritoriju vajadzības tiktu sadzirdētas. Mēs uzskatām, ka pilsoniskajai līdzdalībai jābūt pieejamai ikvienam, nevis tikai tiem, kuri var atļauties to īstenot par saviem līdzekļiem.
Līdzdalība nav “pasēdēšana”. Tā ir ieguldījums sabiedrības labā.
