Tu neesi te vienīgais
Ģimene saimnieko Auļukalna muižā, Drustos. Šeit Inita cep Uguns maizi.
-Inita, tu esi lauciniece vai pilsētniece?
-Kad man bija 6 gadi, mans tētis skatījās man acīs un teica: “Tu jau neiesi dzīvot pilsētā. Nu ko tu tur darīsi! Tur ir mašīnas, nekāda meža, lauku, lopu…” Viņš skatījās man acīs un teica: “Tu jau neiesi dzīvot uz pilsētu.” Es neesmu nekāds pilsētas dīkdienis, kas atnācis uz laukiem, es vienmēr esmu bijusi laukos. Un vispār arī lielā Visuma kontekstā nav ko dalīt pilsētās un laukos. Es esmu dzimusi Zemgalē, dzīvojusi dažādās vietās apkārt Jelgavai. Ar pilsētu esmu koķetējusi studiju laikā. Tas ir arī viss. Bet šeit es nokļuvu tāpēc, ka es šeit ieprecējos.
Inita ir studējusi folkloru Latvijas Kultūras akadēmijā, bet Mikus savulaik bijis bungu un dūdu mūzikas grupas “Auļi” dibinātājs, “Auļu” nosaukums arī radies no šīs vietas. Muzicējis “Iļģos”, izveidojis grupu “Pērkonvīri”. Beidzis Mākslas akadēmiju, gleznotājs, strādājis izdevniecībā kā maketētājs, drukas darbu dizaineris. Šo vietu rīdzinieks Mikus iegādājies kā lauku māju, jo negribējis vairs dzīvot Rīgas centrā, virs izplūdes gāzēm. Kad mazā Ausma pieteikusies uz atnākšanu, tad Inita teikusi – viss, pietiek tās Rīgas dzīves un Rīgas maizes!
Mikus te dzīvojis vasarās vienmēr, bet pirms tam šeit dzīvojusi Mikus draugu ģimene. Kad uz muižu atnākusi Inita, pastāvīgu iemītnieku šeit nav bijis. Ir bijuši arī dažādi jautājumi – vai tomēr vajag tik lielā mājā dzīvot? Bet vienmēr, kad uzdod tādus jautājumus patiesi, tad zīmes apliecina, ka vajag.
Inita stāsta, ka tāda viena, lielā, īstā pārvākšanās uz laukiem nav notikusi. Dzīve uz šejieni atplūdusi pamazām, pa gabaliņam. Mikus ilgi braukājis uz Rīgu un atpakaļ.
Šī māja, kā saka pati Inita, nepieder tikai viņiem – tā ir radusies, ir bijusi un joprojām ir vietējai sabiedrībai svarīga un garīgi pieder visiem. Lielās durvis restaurētas ar Valsts Kultūrkapitāla projektu atbalstu. Logus zālē, kas arī restaurēti ar valsts naudas līdzdalību, pagājušogad nomazgājusi kaimiņiene no Drustiem lielā priekā, ka viņa var vecos stiklus glaudīt. Tad cita kaimiņiene: “Ā, vajag tos logus nomazgāt? Es gribu! Es varu!” un, kad brauc garām, “O, jā, tur arī mana roka ir pielikta!” .
–Muižas durvis ir restaurētas ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu?
-Vienu reizi, kad mēs Drustu skolā nakšņojām, un es domāju, ka varbūt ir pārāk traki, varbūt, ka nav, ko krāmēties, jādara kas cits, ko mēs spējam, un nav ko ciest! Un tas tikai jautājums tāds bija. Un tad Ausma aizmieg, un es skatos Kultūrkapitāla fonda projektu rezultātus, un mūsējais ir apstiprināts par durvju restaurāciju. Un netipiski, kā parasti apstiprina – tikai daļu naudas iedod, bet šoreiz gandrīz visu iedod!
-Tajā laikā, kad jūs pārnācāt, saprotu, ka bija pārejas posms kaut kāds… Kā beigās, ar ko jūs nodarbojaties šobrīd? Vai sanāca mainīt to iepriekšējo nodarbošanos?
-Sulīgāks stāsts, droši vien, būtu Mikum. Viņa darba dzīve ir mainījusies. Viņš tāpat sēž pie datora kā pilsētnieks, no rīta līdz vakaram. Bet vairs nezīmē tās neļķītes, bet, ir ilustrējis “Lačplēša” vāku, un tagad arī strādā pie “Lāčplēša”. Var darīt vairāk savu sirdsdarbu. Bet, reizēm nevar darīt, jo, teiksim, piecu krāšņu sakurināšana, piekurināšana ziemā prasa lielāko daļu laika. Bet, reizēm var. Reizēm var palaist garām vasaru, sēžot iekšā. Bet es esmu ļoti veiksmīgi tikusi vaļā no datora darba. Es uzrakstīju maģistra (darbu) beidzot, pabeidzu, Ausmai bija divi gadi. Man draudzene palīdzēja, teica: “Mums jāpabeidz tas maģistrs.” Un tad es nosēdēju pie datora, un viņa pieskatīja Ausmu. Un citi cilvēki ļoti palīdzēja, un nu tas ir nost.
-Izdarīts.
-Jā. Un tāpēc nevar teikt, ka dzīve būtu krasi mainījusies, un viss nu ir gluži citādāk. Es vienkārši aizvien mazāk ļaujos vazāties aiz deguna iedomām, ka kaut kas var tikt izdarīts ar citu spēkiem. Šeit esot, tiešā veidā redzi, ko izdari. Tā ir ar ļoti, ļoti daudz ko. Piemēram, ar cilvēku attiecībām. Laukos katrs cilvēks ir vērtība. Tu nevis ej cauri cilvēku vannām, peldies, bet zini, ja tu sanīdīsies ar kaimiņu, tad tas būs nevis uz dienu, divām, nevis internetā, bet tas ir uz paaudzēm, ļoti iespējams. Kādam kaimiņam kaimiņa suns nokož suni, sirds sāp, rūgtums sirdī ir, bet viņš neies uz policiju sūdzēties. Tāda tā māka, ka… dzīvot, cik vien iespējams draudzīgi. Tas nenozīmē būt draugiem, bet ņemt vērā, ka tu neesi te vienīgais. Īpaši mūsu gadījumā, ka mēs abi divi neesam ar dzimtas aizmuguri šeit, bet atšķirība ir tāda, ka es no laukiem, es māku dažādas svešvalodas, tai skaitā riktīgu lauku valodu, ja vajag.
-Viegli dibināt kontaktu ar vietējiem?
-Kāds cilvēks un ko viņš grib. Šeit padsmit gadus bija citi īpašnieki, un viņi nezināja cilvēkus, jo viņiem cits raksturs… un priekš kam arī vajadzētu? Ja vajag, tad dibini kontaktus. Ja nevajag, tad nedibini. Citi cilvēki grib iepazīties, rīvēties, citi negrib. Bet šī māja, piemēram, tā ir bijusi un ir sabiedrisks centrs. Un šeit pēdējos piecus, četrus gadus katru vasaru ir vismaz viens notikums, tāds centrālais, kas pulcē 60, pagājušogad 100 cilvēkus.
-Tostarp vietējos?
Jā, ļoti! Divas sievas atnāca no Drustiem četri kilometri ar kājām, un arī atpakaļ!
-Tas jau ir gandrīz vai kā apbalvojums!
-Jā, tas ir, tieši tā! Un tagad ir mums mājas kafejnīcu diena, kad ir pieteikušies cilvēki astoņu stundu garumā, un ļoti, ļoti liela daļa tepat no apkārtnes, vietējie, kuriem ir kādas atmiņas vai saistība ar muižu. Beidzot izmanto likumīgu iespēju šeit paciemoties. Vai arī tādi… tepat vidzemnieki.
-Nešķiro “Mēs” un “Viņi”?
-Tāds jau arī ir mērķis. Tas, kas ir uz āru, ko mēs šeit veidojam, kādēļ piedāvājam šeit sanākt un sēdēt uz cietāka vai mīkstāka krēsla šajā zālē, ir tas, lai tā nav tikai baudiņa, izklaide, izprieca un virspusēja pasmaidīšana, bet arī vislabākajā nozīmē izglītošanās un draudzēšanās. Noteiktā laukā, noteiktās jomās tas ir iespējams. Piemēram, kad ir koncerts, es domāju, vai kaut daļa no tā koncerta būs tāda, kāds no tiem māksliniekiem būs tāds, kurš spēs runāt gan ar Rīgas švītiņiem, gan ar augstās mākslas pazinējiem, gan no sirds uz sirdi -ar kaimiņiem. Un tādus cilvēkus atrast ir iespējams. Mēs esam sakņoti tautas tradicionālajā kultūrā. Mums draugos ir Dace Prūse, kura ir no Zemgales, viņa ir gan dziedātāja, gan izcila tradicionālās kultūras pasniedzēja. Dace atnāca šeit, un dzied un runā, un tas ir visiem. Pēc tam kaimiņš, kurš neatnāca, jo viņam bija siens jāpļauj, teica – žēl, ka viņš nedabūja Daci dzirdēt. Vai arī Imants Daksis, kurš arī šeit ir dzimis…
–Inita, vai vari pastāstīt par maizes krāsni?
-Man maize dzīvībai ir svarīga. Es bērnībā dzīvoju tādā mājā, kur bija maizes krāsns, bet to nekad nelietoja. Mani vienmēr tas vilināja, tas lielais caurums, tā lielā mute, kura nekad netika piepildīta. Ir vairākas pasāžas, kuras veidoja to maizes un Mika mīlestību… Bet īsāk sakot, man ļoti gribējās maizes krāsni. Visu laiku mēģināju izdomāt, kā lai tiek pie maizes krāsns, jo tur jau vajag naudu. Es braucu pie draugiem Zemgalē pēdējos gadus, un tur cepu maizi vienreiz gadā. Tad mēs darījām tā, ka te kaut ko iejauc mājās, saliek abrā un ar abru brauc pie ciema kaimiņiem cept viņu maizes krāsnī. Tad mēs tā kooperējāmies. Ļoti, ļoti gribējās. Pat nevis gribējās, bet vajadzēja.
Un tad tas bija pagājušajā vasarā. Agri no rīta es biju izlavījusies no bērnkopības un aizgāju tur, mums uz robežas ar kaimiņu zemi ir jāņogu krūmi, ļoti ražīgi. Un es pie tiem krūmiem jūnijā lasu ogas un saprotu, ka tagad vajag maizes krāsni. Es arī pārlieku visādus variantus vēlreiz un saprotu, ka nav man nekādu variantu. Jo mēs neko negribam aizņemties. Vajag īstu maizes krāsni. Nezinu, kā. Un augusta vidū bija skaidrs, ka viss sāks notikt. Un oktobrī, uz savu trīsdesmito dzimšanas dienu es dabūju maizes krāsni.
-Bet kā tad īsti tas varēja notikt?
-Mums bija Pēteros dziju krāsošanas darbnīca mūsu mājās. Ar tiem augiem, kas te aug, krāsojām dzijas. Cilvēki varēja pieteikties no malu malām. Man zvana tāda runātīga būtne un vaļsirdīgi atzīstās, ka viņa negrib tik ļoti to dziju krāsot, bet grib iepazīties ar vietējiem cilvēkiem. Es atbildu, o, jā, te būs īsts krējums! Sarunājām, viņa atbrauc. Visi te, karstumā, krāso divas dienas, taisni tajās dienās bija milzīgs karstums. Ļoti jauks pasākums. Nāca sapratne, ka vajag tagad. Viņa stādās priekšā kā Zane, ka viņai te kaut kāds īpašums. Es netīšām uzzinu no saviem draugiem, ka, izrādās, viņa ir baigi slavena, tikusi līdz pingvīniem Antarktīdā. Izrādās, ka es esmu vienīgā, kas nezina, ka ir tāda Zane Eniņa.
Nu, labi! Un tad es skatos feisītī, ka viņa ir Norvēģijā. Es gribu viņai virtuāli lūgt padomu, varbūt viņai ir kāda ideja. Es viņai rakstu: “Zane, mēs esam redzējušās akurāt vienu reizi. Man ir karsta doma. Gribētu tavu padomu.” Manuprāt, es rakstu viņai uz Norvēģiju, uz ko viņa man atbild: “Rīt būšu Drustos.” Nākamajā dienā ap trijiem pēcpusdienā jau mums ir skaidrs plāns, kā mēs dabūsim to naudu. Un izrādās, ka viņa uz Antarktīdu ir aizceļojusi ar pūļa finansējuma palīdzību. Un slavēta un zākāta, un tādā garā. Nu kas tad man! Cik maksā? Līdz 15 tūkstošiem. Nu, protams, ka dabūsim! Viņa ātri uzrakstīja peršiņu, kas un kā. Un tad mēs izdomājām, ka cilvēkiem ir iespēja it kā nopirkt biļeti vai kukuli iepriekš un dot nedaudz vai daudz naudas. Sākumā tas negāja tik ļoti raiti, bet tad sāka iet.
Zane vienkārši pie tā piestrādāja, lai visu laiku būtu…deva pareizos padomus. Piemēram, ķieģeļus mums uzdāvināja. Es taču nemācēju to lūgt. Un tad Zanei oktobrī dzimšanas diena, un viņa saka: “Cik mums ir tās naudas?” Es saku, tik un tik, un vispār vajag tūkstoti vēl, lai tiešām… Viņa saka: “Nu, labi, man vēl ir ideja! Man ir dzimšanas diena un es palūgšu, lai nedāvina kaut kādus krāmus…” un tad viņa visu nedēļu pasaulē aģitēja: “Vienalga, vai jūs taisāties nākt uz to manu dzimšanas dienu vai nē, varat pārskaitīt Auļukalnu muižai”. Un es domāju, ka viņai paliek kaut kāda apaļa jubileja, kuras rezultātā mums ienāca tūkstotis biedrības kontā. Nu, tur jau nav visi kaut kādi apzeltīti miljonāri, kas tā… Nē, izrādās viņai ne kāda apaļa (jubileja), pat pusapaļa jubileja nav! Vienkārši tīra sirds, apaļa kā vaska ritulīt’s! Krāsns krustmāte. Krāsni mūrēja vietējais puisis.
-Vai pašvaldība ir kādreiz nākusi pie tevis? Piemēram, ar “Mājas kafejnīcām” vai ar citām iniciatīvām?
-Mums ir bijusi visnotaļ atsaucīga gaisotne sarunās. Es rakstīju LEADER projektu par austuvi, kas ir tajā mājas galā. Tur bija muižas laika virtuve visticamāk, un tur joprojām ir redzams muižas laika sienu krāsojums zem eļļas krāsas, zem finiera paneļiem. Biju iedomājusies, ka tur varētu būt austuvīte, stelles es gribu. To projektu mēs dosim, līdz ar to man nav laika spiediena. Šogad nebūs, man stelles ir zālē. Es to projektu taisni rakstu, pie manis ir atbraukusi mamma, kura arī ir īsta projektiķe. Kā jau mamma. Bet lai kaut ko darītu, ir jāpielabo jumts, lai tas netek. Uzrakstu projektiņu, un nākamajā vakarā saku Mikum pa jokam: “Lūdzu, tagad kāds mums, lūdzu pielabojiet jumtu!”
Nākošajā dienā zvana telefons, no Raunas pašvaldības, no mūsu novada. “Inita, mums te tāds pasākums bija, ko izdomājusi Raunas novada dome…” – ikgadējā uzņēmēju apbalvošana, viņiem dod naudas balvas. Dome izdomājusi, ka ir iespēja ziedot pašu brīvi izvēlētu naudas summu kā dāvinājumu kādai no novada biedrībām. Un mūsu biedrību ir izvēlējusies zirgkope, kurus šeit, starp citu, iepriekšējā rudenī noalgoja kādam pasākumu, lai vizinātu ar zirgiem. Es ar to saimnieci vienreiz pabraucu ratos kopā parunāt par dzīvi. Un viņa mums novēl divsimts eiro! Par to naudu jau var pielāpīt jumtu. Lūdzu, tā tas notiek! Viņa saka: ”Muiža un zirgi, tās ir divas neatņemamas lietas!” Viņiem arī stallis ir. Pilnīgi sveši cilvēki, ar kuriem iepriekš divas stundas pavizinājāmies, mums novēlēja naudu.
-Ja esi pareizajā vietā, pareizajā laikā, lietas atnāk.
-Viņas atnāk, bet nevar gulēt uz slavu, uz nu jau pačabējušiem lauriem. …kad, jā, mums tur tajā gadā bija tāds pasākums….bet ir nemitīgi jādarbojas.
-Kāda ir jūsu abu kopīgā vīzija? Ko jūs sākotnēji bijāt iecerējuši?
-Ik pēc piecām minūtēm atsākāmies no kādas ilūzijas. Tas nav tik ļoti kopīgi, bet no ego kaujām krītošās ilūzijas. Nav nekāda rūpīgi izstrādāta plāna bijis. Vienkārši šeit nokļuvu, un šī bija vieta, kura Mikum piederēja un joprojām pieder. Tāpēc mēs te sākām dzīvot, bet darbs darina darītāju. Un redz, kas ir jādara. Bet tādas vīzijas un… Nu mums ir kopīgs noskaņojums, ko šeit darīt, ko iesākt. Bet tas nekādā ziņā nav biznesa plāns. Man nav iebildumu pret naudu un biznesu, bet tā nav galvenā doma – kā izsist kaut kādu baltu naudu. Mums ir kopīgs noskaņojums, bet liekas, ka to teikt vārdos, pat mums ģimenē runājot izteikt un atzīmēt pēc plāna punktiem, ir banāli. Mēs esam vienojušies, ka mēs tā turpināsim darīt, ka mēs ļaujam, lai mūsu rīcība bieži vien ir nesistemātiska.
-Varbūt tā pieeja ir vispiemērotākā?
-Mēs tādi plikbajāri. Leišiem ir tāds termins, ka… muižnieki ir zaudējuši visu savu mantu, un varbūt viņiem ir vairs tikai ēka, kuru vairs nevar atļauties uzturēt. Bet tituls viņam ir, un tos sauc par plikbajāriem. Tādā ziņā, es domāju, tas tiešām nav tas sliktākais. Jumts ir smuks, mēs nevar uzlikt jaunu. Patiesībā nav jāliek viss jauns, bet tur ir daudz kas jāpielāpa – notekcaurules un tā. Bet Kultūrkapitāla fonda līdzekļus var piesaistīt projektu kārtā restaurācijai. Tā, kā nav, to restaurēt nevar, tā nav restaurācija. Tas, kas ir, to mēs restaurējam. Mums ir ārdurvis restaurētas, tajā galā logi visi. Un kaimiņi smejas, kāpēc mēs pie jumta neķeramies klāt, tas taču ir galvenais! Bet mēs ļaujam, lai tā ir, jo mēs darām to, ko tajā brīdī var izdarīt. Un tādā ziņā nesistemātiskā pieeja ir tāda, ka es skaidri jūtu, ka tagad ir jāpievēršas virtuvei, tāpēc, ka tāpēc. Vai tagad ir jādabon siltais ūdens, jo tad būs tas un tas. Un ļaut, lai tas tā vadās.
-Kas tajā brīdī ir racionāli, bet nav salikts pa punktiem sistemātiskā plānā.
-Jā. Es pilnīgi pieļauju, ja jau būtu tāds… vai biznesa plāns, kādēļ ir šī vieta, kur cilvēks dzīvo, vai, ja būtu naudas līdzekļi skaidri zināmi, tad gan ir vajadzīgs, tāpat kā sistemātiska izglītība ir vajadzīga cilvēkam, tāpat arī rīcība, kad viņam jau ir tādi resursi viņa rokā, vai skaidra, mērķtiecīga virzība uz procesa palaišanu. Mums arī ir savā ziņā virzība uz procesa palaišanu, bet tas ir ļoti visā Visumā ierakstīts.
Rīts. Lasu sarkanas jāņogas, uz robežas.
Gaisma ir krāsnī, gars rada klaipu.
Ar Initu Šalkovsku sarunājās un pierakstīja Lauma Kalēja, Drustos, Auļukalna muižā, 2021.gada vasarā.
📷 Rakstam pievienotas Gintas Zīvertes fotogrāfijas.
Stāstu sagatavoja “Latvijas Lauku forums” un Vidzemes plānošanas reģions, stāsts tapis “Apvārsnis 2020” projekta “PoliRural” ietvaros.
Jaunienācēji lauku telpā ir viena no prioritārajām kopienas grupām, kurām šobrīd pievērsta pastiprināta uzmanība. Latvijas lauki iztukšojas un nepieciešamas rīcības, lai ne tikai stiprinātu tās iedzīvotāju grupas, kas tur joprojām mīt, bet radītu labvēlīgu vidi arī jauniem iedzīvotājiem. Vairāk par projektu angļu valodā uzziniet https://polirural.eu/.
